Vakarā māsa man ierādīja mazāko no dzīvokļa istabiņām, taču tā bija varen mājīga un man patika. Galu galā nebiju pieradusi pie komforta un labiem apstākļiem. Iegāju karstā vannā un bija tik patīkami sajust ūdeni uz sava ķermeņa. Likās, ka vienu brīdi pat iemigu, bet mani iztrauc;eja klauvējiens pie vannas istabas durvīm.
- Kad esi nomazgājusies, nāc. Iepazīsies ar Klāvu. - Sjūzija teica.
Tātad, māsai, tomēr bija draugs. Es nevēlējos viņu iepazīt, nevēlējos redzēt, kā māsa čubinās un mīlinās ar savu draugu, kamēr man vēl ir skumji par Raineru. Taču, man bija jābūt pieklājīgai, jaukai. Aši izmazgāju matus un uzvilku māsas atnestās drēbes. Tā bija skaista sarkana kleita, kas man gan bija kā maiss, jo biju neveselīgi tieviņa, kamēr Sjūzenai bija gan kuplas krūtis, gan formīgi gurni. Man no matiem vēl pilēja, kad ierados istabā, kur uz dīvāna sēdēja uzvalkā tērpies jauns vīrietis. Uzvalkā, kāpēc viņš bija ģērbies uzvalkā? Noteikti ieņem svarīgu amatu, nodomāju pirmajā momentā. Varbūt viņš bija advokāts vai vienkāršs biznesmenis... Tādi manai māsai patika. Viņai patika būt nodrošinātai un iet pa ielu tā, lai citas sievietes skaudībā atskatās. Un bija jau arī uz, ko.. Sjūzenai bija skaisti, balināti mati un smaids, kad viņa smaidīja, vaigos parādījās piemīlīgas bedrītes.
- Klāv, tā ir mana mazā māšele Mia. Iepazīsties. - viņa teica vīrietim, kad nostājos istabas durvīs.
Gribēju izgaist. Klāvs tā vietā, lai pieklājīgi sasveicinātos, nekaunīgi mani nopētīja. Zināju, ka izskatos atbaidoši... Būtu viņš padzīvojis tādos apstākļos, kā es, viņam nebūtu tāds neizpratnes pilns skatiens. Stulbais muļķis. Viņam acīmredzami nekā netrūka, viņš bija pieradis pie dārgiem restorāniem, gardām maltītēm, sieviešu komplimentiem un prestižiem sarunu biedriem. Es, nu pavisam noteikti nebiju tāda. Man vēl bija daudz jāmācās, lai iederētos Klāva sabiedrībā.
- Sveiki. - es beidzot izmocīju.
- Sveika, Mia. - viņš automātiski atbildēja. - Dūdiņ, kādēļ Tu neteici, ka Tev ir māsa? Es tagad jūtos kā muļķis, būtu viņai nopircis ziedus vai aizvedis Jūs abas uz restorānu.
Skaidrs, par restorāniem un labām maltītēm es nebiju kļūdījusies.
Sjūzena acīmredzami samulsa, viņa nezināja, ko atbildēt. Nevarēja, taču teikt, ka es visu šo laiku dzīvoju kā bomzene, jo māsa bija uz mani tik dusmīga, ka pat neinteresējās. Godīgi sakot, Sjūzena pat nebūtu zinājusi, ka esmu dzīva, ja mēs nebūtu viena otrai uzskrējušas uz ielas. Toreiz viņa mani ieveda kafejnīcā un dzerot kafiju es viņai izstāstīju, ka apstākļi man bija diezgan smagi. Tad arī māsa pieteicās man palīdzēt... Laikam jau trīs gadu laikā dusmas uz mani bija tiktāl norimušas, lai atkal uzņemtu mani savā dzīvē, namā un iepazīstinātu ar citiem cilvēkiem.
- Es kādu laiku dzīvoju ārzemēs. - teicu un paglābu māsu no nepatīkamas situācijas.
Klāvs acīmredzot neticēja, bet neko neteica. Nebija jau viņa darīšana. Klusējot paēdām vakariņas, es nespēju skatīties, kā šis vīrietis zem galda tur māsas roku, nespēju skatīties uz prieku Sjūzenas acīs. Tas ar kādu maigumu un mīļumu viņa papildināja Klāva šķīvi.
- Tev ir anoreksija? - Klāvs pajautāja maltītes beigās bez nekāda ievada.
Acumirklī noriju vēlmi pasūtīt viņu labi tālu.
- Mās, es laikam iešu uz istabu. - noteicu un piecēlos no galda.
Šis vīrietis man patika arvien mazāk un mazāk. No visiem māsas puišiem, šis bija visriebīgākais un neradīja nekādu vēlmi komunicēt. Bet,varbūt labi vien bija.Acīs dega asaras, vēlējos pagriezties un pateikt Klāvam visu, ko domāju, visu kā patiesībā bija, ka es neesmu pat redzējusi nekādas ārzemes. Tagad viņš droši vien domāja, ka esmu izlutināts skuķis, kas skatoties spogulī saskata sevī resnuli un speciāli badojas. Viņam nebija ne jausmas, ka tādus restorānus, kādos viņš regulāri ieturēja maltītes, es esmu redzējusi tikai caur logu. Jā, es arī esmu vēlējusies tādā vietā iedzert vīnu, pasēdēt tur ar Raineru, saņemt viņa roku - dzīvot ideālu dzīvi. Man bija aizdomas, ka, ja tas Klāvs būtu atnesis man ziedus, tie tagad būtu viņam sejā un tad māsa būtu dusmīga, jau pirmajā dienā. Nē, labi vien bija, ka šis kadrs iepriekš nezināja par manu eksistenci. Labi, ka es varu tagad sēdēt savā mazajā istabiņā uz palodzes, kamēr viņi ar māsu runāja klusinātās balsīs - ļoti iespējams par mani vai par to, cik laimīgi bija kopā.
