Es nezinu. Šo daļu publicēju tikai tādēļ, ka iedvesma man plūst pāri malām un, ja neuzrakstīšu - šķiet, salūzīšu pa gabaliņiem un tad kāds šos gabaliņus varēs likt kopā. 7+ pie iepriekšējās daļas, tas ir smieklīgi un skumji, jo, taču saka, ka itkā rakstu labi.
___
Izkāpu no autobusa labi pazīstamajā galvaspilsētas autoostā, kas vienmēr pilna ar baložiem, bezpajumtniekiem un cigarešu izsmēķiem. Turpat uz soliņa arī es izsmēķēju savu cigareti, cerot, ka policists neuzliks man sodu par smēķēšanu neatļautā vietā. Kāds vīrietis ar klibu kāju un spieķi, nesakarīgā latviešu valodā man pajautāja - vai man nebūtu, kāda cigarete arī priekš viņa. Un man bija. Un es iedevu. Es dalījos, jo zināju, ļoti labi zināju, kā ir tad, kad nav.
Uzreiz nedevos uz adresi, ko policiste norādīja pa telefonu. Uzreiz nedevos uz morgu. Nezinu vai tādēļ, ka man bija bail, ko tur ieraudzīšu, vai tādēļ, ka par spīti visam bija diezgan silta un patīkama diena. Aizstaigāju līdz parkam, līdz strūklakai, līdz kioskam, kur par spīti drēgnajam laikam vēl arvien pārdeva saldējumu. Un tikai tad devos uz transporta pieturu, kas mani aizvedīs pretī nezināmajam. Ilgi nenācās gaidīt un jau pēc dažām minūtēm es sēdēju autobusā, kas mani pievedīs gandrīz pie pašas slimnīcas.Klausījos kā sauc pieturas, klausījos kā paveca kundzīte runā pa telefonu, bet laikam viņas sliktās dzirdes dēļ tā drīzāk bija kā kliegšana. Klausījos visā, tikai ne savās domās.
Izkāpu no autobusa, aizsmēķēju cigareti, devos uz slimnīcas teritoriju. Brīdi pastāvēju pie vārtiem un aizdomājos. Aizdomājos par tiem cilvēkiem, kuri šeit nāk pie saviem smagi slimajiem tuviniekiem ar puķēm un apelsīniem. Cik, viņiem tas bija grūti. Nākt ciemos un redzēt tuva cilvēka vārgumu, vājumu un sāpes. Paldies Dievam, man te ne pie viena nebija jānāk. Es te biju nonākusi tikai kļūdas pēc, tikai dēļ tā, ka vienmēr visur saskatu to visļaunāko. Nemaz citas iespējas neredzot. Nodzēsu smēķi pret slimnīcas vārtiņiem un devos iekšā.
Pirmajā stāvā nodevu virsdrēbes un tālāk man teica, lai es ejot vienu stāvu zemāk, pagrabā. Tur būšot cilvēks, kurš man visu paskaidros, pavadīs un parādīs. Pagrabs, cik piemērota vieta morgam. Nodevusi virsdrēbes es sajutos pārāk kaila bez savas mākslīgās ādas jaciņas. Negāju ar kājām, braucu ar liftu. Lifts bija vecs, sagrabējis un šķita, ka noteikti neaizvedīs mani līdz galamērķim, bet apstāsies kaut, kur pusceļā.
Bet, nē... Tas tomēr, nobrauca pagrabstāvā un lēni, pavisam lēnām atvēra durvis. Te bija ļoti vēsi un mani pārņēma drebuļi. Pavēru vienīgās durvis, kas kaut, kur veda. Aiz tām bija tikai divi krēsli un nekas cits, tad vēl vienas durvis. Aiz tām tad beidzot ieraudzīju, kādu dzīvu dvēseli. Tā bija smalka sieviete, galīgi neiederīga šādai vietai, bet viņai acīmredzot vajadzēja būt manam pavadonim aukstajās morga telpās. Pirms mēs kaut, kur devāmies viņa lika man aizpildīt, kādu papīru, kur es sameloju savu vārdu, uzvārdu un paldies Dievam, nebija jāuzrāda personu apliecinoši dokumenti. Paskaidroju smalkajai sievietei, ka iespējams esmu pašnāvību izdarījušā puiša draudzene.
- Draudzene? - viņa pārprasīja.
Tad laikam visu pati sapratusi, vienkārši aicināja mani līdzi. Mēs gājām pa kādu gaiteni, kas šķita bezgalīgi garš un es jau gaidīju, kad ieraudzīšu gaismu, gluži kā gaismu tuneļa galā. Taču, nē. Sieviete ļoti pēkšņi apstājās pie kādām durvīm kreisajā pusē un nepieklauvējot atvēra tās.
- Harald, atnākusi meitene par mirušo numur 2386591. - viņa nosauca numuru, ieskatoties mazā lapiņā, ko izvilka no kabatas.
- Nu, tad beidzot. Policija jau nevar vien nociesties. - rejošā balsī atbildēja šis Haralds, kurš tai brīdī laiski bija dzēris kafiju.
- Nevar vēl zināt vai tas, ko dos. Tu pats zini, kā notiek. Pāris dienu radinieki vai draugi nav sazinājušies ar cilvēku, uzzinājuši, ka kāds miris uzreiz skrien skatīties vai nav noticis tas ļaunākais. Bet, šī meitene teica, ka iespējams ir mirušā draudzene. - sacīja sieviete.
- Karīna, man vienalga draugs vai draudzene. Galvenais, lai atpazīst. Tu zini, kā man riebjas krāmēties ap šiem nezināmajiem, ne es papīrus varu aizpildīt, ne kādam kaut ko tālāk dot. Man te vienkārši jāsēž un jāgaida, kamēr viņš man tur ledusskapī... - aizrautīgi runāja Haralds.
Tad tā sieviete, kuru nosauca par Karīnu sacīja. - Pirmkārt, Hari, papīrus pildu es un otrkārt ap to visu krāmējas policija. Tev darbiņš ir tikai tad, ja ir, kādas vardarbīgas nāves pazīmes vai jukuši radinieki vēlas uzšķērst, kādu vecu večuku, lai tomēr pārbaudītu vai šis miris dabīgā nāvē.
- Un, ja nu, tas puika nemaz pats nav nolēcis no tā jumta? - iebilda vīrietis.
- Ar to, lai nodarbojas polcija. - Karīna nepacietīgi atkārtoja.
Man riebās veids, kādā abi runāja par mirušajiem. Es sapratu, tāds viņiem darbs un līķus šitie te abi redz katru dienu, bet vai nevarēja izrādīt kaut mazliet cieņas? Galu galā katram, kurš šeit nonāk, katram kuru tuvāk apskata Haralds vai par, kuru papīrus aizpilda Karīna ir radinieki. Un neviens nav priecīgs, nākt uz morgu atpazīt savus tuviniekus, vai, ka viņu tuviniekus vispār atved šurp. Vai es biju vienīgā, kas klusībā cerēja, ka tie, kurus mēs ļoti, ļoti mīlam dzīvos mūžīgi? Lai gan, man nebija tiesību tā pat klusibā cerēt, jo visi mani radinieki, kurus es ļoti mīlēju, izņemot māsu, bija miruši.
- Vai es varu doties apskatīties? - vaicāju, pārtraucot abu sarunu.
- Jā, protams, atvaino. Hari, pavadīsi meiteni? - Karīna jautāja vīrietim.
- Tāds jau ir mans darbiņš. - vīrietis sacīja.
Man gan labāk patiktu, ja mani pavadītu Karīna, bet neko neteicu, tikai sekoju Haraldam.
Viņš ieveda mani vēl citā telpā, kur telpas vidū bija galds ar dažādiem instrumentiem. Tad vēl viena telpa, kas sākumā šķita tukša. Tad es pamanīju pie sienām tādas kā metāliskas lādes un ciparus.
Haralds piegāja tieši pie kastes ar cipariem 2386591. Tad viņš teatrāli to atvilka kā atvilktni un neko neteiktdams noņēma netīri baltu palagu no kāda ķermeņa.
Pēc tam es neko daudz neatceros. Šķita, ka raudāju. Pat šķita, ka vēmu. Un beigās vēl zaudēju samaņu. Jutu tikai, ka iesāpas galva un nākamajā mirklī visapkārt jau melna tumsa. Kad attapos, es atkal biju priekštelpā divatā ar to sievieti - ar to Karīnu un ožamā spirta vatīti pie deguna.
Pamanījusi, ka atgūstos viņa sacīja. - Piedod, draudziņ, mana kolēģa nekompentenci. Viņš reizēm spēj būt īsts bezsirdis. Taču, Haralds vismaz Tevi atnesa līdz šejienei. Viena es nebūtu tikusi galā. Bet, viņš varēja vismaz pateikt, ka gaidāms nepatīkams skats. Nekas.. Tagad šim būs mācība.. Haris tagad tīra Tavus vēmekļus..
Ak, tad, tomēr vēmu.
- Kā Tu teici, kā sauca Tavu draugu? - Karīna jautāja.
- Teicu? - es spēju tikai stulbi pārjautāt. Neatcerējos, ka vispār būtu, ko teikusi.
- Jā, kā sauca Tavu draugu? - viņa nebeidza jautāt.
- Rainers. Rainers. Jātnieks. Vai tagad drīkstu iet? - mana balss šķita tik pelēka, tik automātiska. Kā automātiskajam atbildētājam.
- Jā. Protams, drīksti. Vairāk informācijas no Tevis vilkt, laikam būtu sadistiski, ņemot vērā Tavu reakciju. Lai gan, Tu neesi tāda vienīgā... Reizi trijās dienās mums te kāds noģībst. - Karīna stāstīja, itkā mani tas interesētu.
- Atnāci viena vai ar, kādu? - viņa vēl jautāja.
Spēju tikai noraidoši pamāt ar galvu, kas patiesībā neko neizteica.
- Pat nezinu vai drīkstu Tevi vienu šādā stāvoklī laist prom. Varbūt piezvaniet, kādam, lai atbrauc Jums pretī. - Karīna šķita tiešām uztraukusies.
- Man nav neviena. - teicu jau durvīs.
Atceros, kā automātiskām kustībām iedevu garderobistei savu numuriņu un viņa man izsniedza jaku. Atceros, kā izgāju pa slimnīcas automātiskajām durvīm un atradu soliņu turpat netālu, teritorijā. Tālāk nespēju aiziet. Lietus bija soliņu pataisījis slapju, bet man vienalga. Viss bija vienalga. Asaru gan nebija. Jā, dīvainā kārtā es neraudāju. Vienkārši nespēju raudāt.
Izvilku savu kladi. Atkal jutos kā agrā bērnībā, kā kas sliktāks notika es ķēros pie pildspalvas un papīra. Vecmāmiņa teica, ka dienās būšu rakstniece. Bet, pirms pildspalva atkal pieskārās klades lapai, es iedomājos, ko darīt tālāk. Došos pie māsas. Tā šķita vienīgā, kaut, cik sakarīgā ideja. Varēju jau arī pie Bruno, bet ar Bruno mēs lielā mērā bijām sveši. Un es nevēlējos, lai viņam atkal nāktos turēt manus matus, kamēr es raudu, jo šoreiz es raudātu ilgi.
Ieliku kladi atpakaļ somā un devos uz autobusa pieturu. Visi cilvēki izskatījās pārlieku normāli. Bet, es jutos tā itkā visa pasaule man apkārt būtu saplīsusi. Itkā nekas nedarbotos, kā vajag. Itkā es pati būtu salūzusi, kā tāda mašīna. Paskatījos debesīs, tās atkal kļuva tumšas. Drīz līs. Paldies Dievam, drīz atnāca autobuss. Braucot un skatoties pa logu, man atkal gandrīz uznāca vēmiens. Noturējos līdz pieturai, kad man bija jāizkāpj. Izvēmos turpat pieturas miskastē.
Pa ceļam iegāju veikalā. Nezināju, kas man būtu pērkams. Vienkārši gāju gar preču rindām un skatījos uz krāsām un dzeltenajām plāksnītēm, kas liecināja par atlaidēm. Mēs tieši tā agrāk darījām ar Raineru un tad piemērotākā brīdī sabāzām kabatās visu vajadzīgo, vai, ko vienkārši gribējām. Šoreiz man somiņā bija vēl nedaudz naudas un zagt nevajadzēja. Pa ceļam līdz kasei paņēmu, kādu lietiņu. Pati nezināju, kādēļ. Tā man nebija vajadzīga, bet es par to samaksāju, gluži tāpat kā par cigaretēm. Izejot no veikala sapratu, ka tā lietiņa var būt mana atslēga uz brīvību.
Vai tāpat domāja Rainers? Vai viņš vispār domāja? Kāda es stulba, protams, domāja sēžot tur uz tās pamestās daudzstāvenes jumta. Es lieliski zināju ceļu uz turieni, bet šoreiz turp negāju. Visu jau tā bija pārāk grūti noturēt sevī. Es vispār brīnījos kā vēl turos kopā. Aizsmēķēju cigareti, un tad man izlauzās pirmās asaras. Gāju pa ceļu un raudāju. Paldies Dievam, man pretī neviens nenāca, tātad arī neredzēja manas asaras. Taču, patiesībā vienalga. Viss vienalga.
Iegāju pazīstamajā Sjūzenas kāpņu telpā un burtiski skrēju augšā pa pakāpieniem. Kājas ķērās un asaras, nu jau aumaļām lija pār vaigiem. Es iedomājos, kā Sjūza mani ieskaus savā apskāvienā un uztaisīs lielu krūzi nomierinošas tējas. Tā mazliet palīdzēs. Noteikti palīdzēs. Bet, lai arī, cik ilgi es dauzītos pie māsas durvīm, tās neviens neatvēra. Noslīgu uz pakāpieniem. Man atkal vajadzēja smēķēt.
Iedomājos par bēniņiem. Katrai mājai tādi bija, tikai jautājums vai šai slēgti, vai vaļā. Tie bija vaļā un es burtiski iekritu nelielajā telpā. Apsēdos uz noputējuša paklāja un aizsmēķēju. Bēniņos nebija nekā daudz, tie bija nelieli - un acīmredzot mājas iedzīvotāji šeit kāra savu slapjo, izmazgāto veļu žāvēties. Vēl te bija neliels sarkans trīsritenis. Man bērnībā bija tieši tāds pats. Nodzēsu cigareti un cerēju, ka te nekas neaizdegsies. Saritinājos uz paklāja kā kaķēns bez mājām.
Varbūt arī aizmigu.
bet nepadodies, jo tu tiešām raksti labi! 
