Nākamajā rītā māsa, protams, devās uz darbu, bet es iegāju dušā. Izbaudīju smaržīgo dušas gēlu un karsto ūdeni, kad dzirdēju - pie durvīm, kāds zvana. Klusībā nolamājos, man neļauj pat normāli nomazgāties un relaksēties. Aši uzvilku Sjūzenas halātiņu, kas karājās turpat vannas istabā uz āķa un devos atvērt durvis.
Sākumā es neticēju tam, ko redzu. Tas šķita pilnīgi nereāli. Man priekšā kā mazs, nogrēkojies puišelis stāvēja neviens cits, kā Rainers. Bija tik savādi viņu redzēt pēc visām šīm dienām.
- Ko Tu te dari? - vaicāju.
Puiša seja pārmainījās tā, itkā es būtu viņam iesitusi. Tomēr, es neko nevarēju darīt... Viņš te tā uzrodas uz sliekšņa itkā viņš nemaz nebūtu pazudis, itkā es nebūtu pusi nervu pazaudējusi... Un tagad viņš te stāv, kā vienmēr mazliet nevīžīgs, ar cigarešu aromātu katrā drēbju vīlē un uz ādas, ar to smaidu, kas vienmēr lika manai sirdij izkust. Protams, es priecājos, ka ar Raineru viss kārtībā, bet no otras puses manī neizturami virmoja dusmas.
- Mums vajag parunāt. - paldies, Dievam ierunājās puisis, jo es biju šķietami zaudējusi valodu.
- Vajag gan. - atzinos.
Ieaicināju puisi iekšā, taču tas šķita tik dīvaini. Rainers te galīgi neiederējās un šķita, ka viņš pats arī nejutās ērti.
- Kafiju dzersi? - jautāju, cenšoties būt viesmīlīga.
- Tu nedomā apģērbties? - Rainers jautāja, viegli smīkņādams.
Tik tiešām. Halātiņš bija īsāks nekā domāju, tas knapi nosedza manu dibenu un tagad es tāda te, domāju darboties pa virtuvi. Tomēr, nezināju kāpēc, bet nevēlējos atstāt Raineru vienu pat uz mirkli, kamēr ietu uzvilkt kaut, ko pieklājīgāku. Es jau nedomāju, ka viņš zagtu - ne jau no manas māsas, tomēr šeit bija pārāk daudz dārgu lietu ar, ko puisis varēja viegli uzvārīties.
- Būs labi. Tad Tu dzersi to kafiju? - pārjautāju.
- Neatteikšos. - viņš vienkārši atteica.
- Par, ko Tu gribi runāt? - pajautāju jau tad, kad sēdējām virtuvē pie galda un Rainers sildīja plaukstas pie karstās krūzītes. Viņš acīmredzami centās aizturēt smieklus, jo biju viņam iedevusi krūzi ar mikijpeli Minniju.
- Mums. - puisis sacīja.
Saraucu uzacis. Protams, es arī vēlējos zināt, kādēļ viņš tā pazuda, visu nogrieza kā ar nazi, taču šobrīd man nebija spēka cilāt mūsu attiecības. Lai gan, šī varēja būt vienīgā un pēdējā iespēja.
- Vai tagad to vajag? Dzer kafiju, varu uztaisīt arī kaut, ko ēdamu, ja vēlies.. Pastāsti, kā Tev gājis. Es biju aizgājusi līdz bēniņiem, tomēr tur viss bija ciet. Kur Tu mitinies? Vai viss labi? - apbēru draugu ar jautājumiem.
Rainers nopūtās un tad teica. - Nepūlies, esmu jau šo to ēdis. Bet, par kafiju paldies, tā ir brīnumgarda. Šķiet, ka veselu mūžību neesmu dzēris neko tādu. Kā man tagad iet, tas nav īpaši svarīgi. Bet, es skatos, ka Tev gan iet labi - kafija, ēdamais, jaunas drēbes, karstais ūdens..., labi apstākļi - tas viss tagad Tev ir. Un man prieks par to. Tu jau sen biji pelnījusi kaut, ko vairāk par to sasodīto pagrīdes dzīvi.
- Man patika dzīvot ar Tevi.. Ļoti. Es nemaz tik ļoti nealku pēc šādiem apstākļiem, taču tagad, protams, ir labi. Pagaidām māsa par mani rūpējas, bet drīz pati sākšu strādāt. - tie pa pusei bija meli. Protams, ka es vēlējos kādreiz sakārtot savu dzīvi. Mūsu dzīves.
Rainers vienkārši iedzēra kafiju un neteica neko.
- Okey.. Tad, ko Tu vēlies runāt par mums? - jautāju.
- Mia, es nezinu... Tagad, sēžot šeit šķiet, ka es Tevi nemaz nepazīstu. Un liekas, ka es nemaz neiederētos Tavā tagadējā dzīvē, lai, cik ļoti vēlētos. - viņš skumji sacīja.
- Nepazīsti, jo es cenšos savākties? - pārjautāju.
Puisis atkal neteica neko.
Piecēlos un ieliku krūzītes izlietnē.
- Tev laikam tagad jāiet. - sacīju.
- Tu mani dzen ārā? Es varu aiziet, taču tad Tu mani vairs neredzēsi. Saprotu, ka Tu vēlies citādāku dzīvi, tomēr cerēju, ka varu būt daļa no Tavas tagadējās dzīves. Mums, taču kopā bija labi. Piekrīti?
Vienkārši norādīju uz durvīm. Es nespēju vairs klausīties.
Nabaga Rainers..
