Nezinu, cikos es aizmigu, bet tad, kad modos - māsa jau bija prom. Viņa vienmēr bija tik punktuāla, un tieši šodien man par to bija izteikti žēl, jo es vēlējos ar Sjūziju parunāt. Es vēlējos, lai viņa man palīdz atrast Raineru, nezinu, kādēļ, bet es ticēju, ka tieši viņa to var. Es, protams, nedomāju, ka māsa skries pa pilsētas nomalēm un pagrīdēm sauktdama Raineru, bet tagad es zināju, ka Sjūzenai ir pazīstami cilvēki, kuri var ātri vien puisi atrast. Bet, tagad man pašai atlika vien klīst pa māju un cerēt, ka laiks šodien būs pret mani saudzīgs un paskries ātri. Es jau zināju, ka tad, kad cilvēks kaut, ko gaida - laiks velkas kā gliemezis, bet ne jau tik ļoti. Kamēr atgriezās māsa, es paspēju izsūknēt istabas, notīrīt putekļus, ieiet vannā, sataisīt matus, uztaisīt uzkodas un vēl šo to. Sjūzija likās ļoti izbrīnīta, kad pateicu viņai, ka kopu māju... Kaut, kā jau vajadzēja nosist to laiku. Māsa bija ļoti priecīga par uzkodām, nesteidzīgi stāstīja par to, kā gājis darbā un, cik apnicīgi var būt cilvēki.
Es to jau zināju. Visa mana saskarsme ar cilvēkiem bija - nosodoši skatieni manā virzienā, teiktais, ka dzīvoju galīgi crazy un, ka vispār tādus narkašus kā mūs ar Raineru vajadzētu nogalēt. Tie tikai tādi sīkumi, bet uzmanīgi klausījos, ko stāsta māsa. Uzzināju arī, ka šovakar ciemos atkal būs Klāvs un, lai es nebrīnoties, ka arī no rīta viņu sastapšu te klīstam apkārt, ja tā agrāk pamodīšos. Mani tas neuztrauca, ka Sjūzija guļ ar to tipiņu uzvalkā. Šoreiz mani tas pat iepriecināja, tātad man būs lielāka iespēja jau šovakar parunāt par sava puiša pazušanu. Cik, jauki.
Māsa gan nešķita tik pārliecināta par to, ka man te jāstaigā apkārt, kad atnāks Klāvs.
- Saproti, mēs gribam pabūt divatā.. Es Tevi, protams, māšel nedzenu laukā, bet vai Tu nevarētu vakaru pavadīt savā istabā? Paraksti kaut, ko vai palasi. - viņa teica.
Jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Ak, tad tāpēc māsa man uzdāvināja to kladi, lai es nepieciešamības gadījumā pazustu no acīm un nemaisītos pa kājām. Es saprotu, ka tagad zināmā mērā traucēju viņas privātajai dzīvei un, ka tas tagad bija apmēram tāpat, itkā viņai pēkšņi būtu uzradusies meita, bet Sjūzija nesaprata, viņa nesaprata, cik man tas būtu svarīgi parunāt ar to viņas Klāvu. Biju gatava māsai to viņas dāvinājumu - kladi iemest sejā un izskriet no mājas, bet no otras puses sapratu, ka esmu netaisna... Pirmkārt, viņa neko nezināja par manu plānu un vajadzību runāt ar Klāvu, otrkārt es tiešām biju uzkritusi kā sniegs uz galvas un tagad māsai nācās par mani rūpēties. Par, ko gan es varēju būt neapmierināta?
- Vai Tu varētu parunāt ar Klāvu? - es beidzot izstomīju. Ja māsa negrib, lai es te vazājos, es to nedarīšu, bet galvenais bija, lai šis uzvalkā tērptais sāk meklēt Raineru.
- Par ko? - māsa nezinu, kādēļ izskatījās neapmierināta. Laikam pārāk bieži es sāku viņai kaut,ko lūgt.
- Lai viņš sameklē Raineru. - noteicu.
- Ak, mās... Klāvs nav nekāda detektīvu aģentūra. Lūdzu. Tad ir jāsazinās ar policiju, jāpasaka, ka Tu viņu meklē, ka viņam nav citu radinieku un nav iespējas ar Tevi sazināties. - Sjūzena paskaidroja.
- Bet, par to puisi kanālā, viņš, taču uzzināja. - neatkāpos.
Māsa nopūtās, apskāva manus plecus un tad teica. - Jā... Noskaidroja, gan. Jo, tas nebija nemaz tik sarežģīti. Par to kanāla lietu runāja visos mēdījos. Un Klāvs tikai mazliet parakājās, taču meklēt puisi pa visu pilsētu, tas jau ir kaut, kas cits.
- Tu teici, ka Klāvam esot savi kanāli. - teicu jau gandrīz caur asarām.
- Tas ir tāds izteiciens, mazā. Saproti, es nelikšu Klāvam meklēt kaut, kādu puišeli, kurš tik un tā var būt jebkurā vietā pilsētā, vai vispār nebūt šajā pilsētā. Nu, lūdzu... saproti mani un saproti arī Klāvu. Viņam ir pilnas rokas ar darbiem, es nevaru viņam uzkraut vēl kaut, ko. Klāvs, taču arī nav nekāda mašīna. - māsa skaidroja.
- JĀ, UN GULĒT AR TEVI VIŅAM IR LAIKS. - nobļāvos.
Šķiet, Sjūzija kādu mirkli palika bez valodas.
- MIA!!!! - viņa kliedza pretī.
- Aizveries, vienkārši aizveries. Es zinu, ka nevienam nav daļas gar mani un Raineru. Mēs visu laiku esam cīnījušies par izdzīvošanu vieni paši un tā tas arī laikam turpināsies.. Atbraukt uz šejieni bija liela kļūda. Tu mani dabūji ATPAKAĻ PIE SAITĪTES un par visu pārējo Tev NOSPĻAUTIES.. Tev ir savs Klāvs un Tu vari ar viņu mīcīties līdz bezsamaņai, kamēr VISS, KAS IR MAN - IR KLADE, KURĀ VARU RAKSTĪT VĀRDUS RAINERAM, KURUS VIŅŠ TĀPAT NEIZLASĪS, JO MAN PAT NAV NE JAUSMAS, KUR VIŅŠ IR!!!! - es nezinu, kur manī radās šīs dusmas, bet es domāju, no tiesas domāju, ka māsa man palīdzēs... Un tagad, kas ir tagad? Tagad man tiešām nav nekā... vairs.. Vienkārši riju asaras.
Sjūzena vienkārši stāvēja pie galda un brīdi muti virināja kā no ūdens izmesta zivtele... - Pie saitītes? - viņa pārvaicāja.
- JĀ!! Jau tad, kad nomira vecāmamma, Tu domāji, ka noturēsi mani pie sevis, jo tagad esi mana vienīgā radiniece. TAČU, TU LIELISKI PARĀDĪJI, KĀDA TU ESI izmetot mani uz ielas bez nekādiem iztikas līdzekļiem. Nu un, ka es pārgulēju toreiz ar Tavu čali, nu un, ka viņa LOCEKLIS BIJA MANĀ MUTĒ? Ne jau uz mani Tev bija jādusmojas, bet uz viņu.. bet, ko Tu?? Tu izmeti uz ielas savu vienīgo, miesīgo māsu.... Es nenožēloju to, kas toreiz notika, jo tas man atvēra acis uz to, kāda Tu patiesībā esi. Patiesībā, Tev par mani ir un bija nospļauties!!! - teicu to visu caur asarām. Visa bija par daudz.... Un tad Sjūzena man iecirta pliķi.
Es nojautu, ka biju to pelnījusi. Un vēl, es zināju, ka būtu atkal izmetusies pa ārdurvīm uz neatgriešanos, ja tieši tajā brīdī Klāvs nebūtu piezvanījis pie tām pašām durvīm pa, kurām tikko vēlējos aiziet.
Patvēros savā istabā, jo nevēlējos, lai vīrietis dzird, kā mēs ar māsu strīdamies. Un īstenībā, paldies Dievam, ka viņš atnāca, jo es jau tā biju pateikusi par daudz. Dzirdēju, ka abi klusiņām virtuvē sarunājas. Domāju, vai Sjūzena viņam pastāstīs par tikko notikušo. Es pastāstītu. Varbūt arī māsa tagad raud, tikai viņai bija, kam raudāt uz pleca. Es tai pat brīdī mētāju pa istabu visu, ko varēju atrast. Šķita, ka esmu sajukusi prātā.
Pēc brīža devos uz tualeti uzsmēķēt, māsa man uzmeta skumju pilnu skatienu. Zināju jau, ka Sjūza patiesībā, dara visu, lai es justos kā mājās. Un viņa mani mīl, arī to es zinu. Un es, taču arī pirms tiem gadiem būtu rīkojusies tāpat, ja mēs būtu mainītās lomās. Pat, ja tas Edgars bija mērglis, tieši es jau izdarīju vislielāko pārestību... Tieši es jau izdarīju to, kas nebija piedodams.
Neskatoties uz to, ka ar māsu bija Klāvs un man bija pieteikts atstāt viņus divatā, es piegāju un apskāvu Sjūziju. Viņa nebija pelnījusi no manis visus tos vārdus. Nezinu vai viņa man piedeva, jo mēs nerunājām. Es tikai aizgāju uz savu istabu, atvēru kladi un sāku rakstīt...
''Es tikko biju ļauna maita. Tagad es raudu, bet pateiktos vārdus jau atpakaļ nepaņemt. Mana māsa dzirdēja to, ko patiesībā domāju, lai gan nezinu vai to pat domāju. Es nezinu, ko vispār domāju. Kopš atnācu atpakaļ pie Sjūzenas dzīvot man ir pilnīgi cita dzīve, taču es pat nezinu vai esmu to pelnījusi. Ak, vai! Es nez, jūtos tā itkā būtu sajukusi prātā. No vienas puses es vēlos, kaut māsa izlasītu to, ko esmu sarakstījusi, jo tad viņa saprastu, ka patiesībā, viņu mīlu tikai esmu apjukusi pati savās sajūtās.
Varbūt tādēļ, ka man īsti nekad nav bijis ģimenes... Un es nezinu, kā apieties ar šo vērtību. Varbūt, tādēļ, ka Rainers man radīja vienīgo ģimenisko sajūtu līdz šim un tagad viņa vairs nav... Un mani nenoliedzami mazliet māc greizsirdībai par to, ka Sjūzijai ir Klāvs un viņa var aizmigt viņam līdzās un viņai nav tik daudz neatbildētu jautājumu par nākotni. Lai gan, to es nezinu. Vienkārši mana lielā māsa šķiet tik pārliecināta par savu dzīvi, darbu, par Klāvu. Viņa šķietami ir aizvērusi visas durvis uz pagātni un ļāvusi sev noticēt, ka priekšā ir tikai laimīga nākotne. Un tad biju es, kura viņai uzplēš visas vecās brūces, liekot atcerēties par Edgaru un galu galā par manu nodevību. Un tad jau nākamajā mirklī es runāju par mīlestību... Kāda gan es bezkauņa. Vai es vispār zinu, kas ir mīlestība? Ja es to zinātu, vai tad es būtu atstājusi Raineru? Vai tikai šajā brīdī, kad esmu tālu prom no viņa es sapratu, ka viņu mīlu? Vai iepriekš viņš nebija tikai kā tāda pašsaprotama piedeva ikdienai? Kā piedeva zupai? Smieklīgi, taču tā arī bija.
Un tagad es pārmetu māsai to, ka patiesībā, pati biju bezjūtīga kuce. Pārmetu māšelei to, ka viņa man deva otro, trešo un varbūt jau desmito iespēju laboties, taču es iespļauju rokā, kas mani baro. ''
Ar šādām domām arī aizmigu, man bija ļoti smagi ap sirdi. Nolēmu, ka rīt izrunāšos ar Sjūzenu un pat, ja Klāvs tiešām nevarēs man palīdzēt Rainera lietā, mēs ar māsu izdomāsim, ko darīt tālāk. Varbūt patiesi, viņai bija taisnība un bija jādodas uz policiju, jāraksta iesniegums par cilvēka pazušanu. Bet, vai tas darbojās arī tad, ja puisim nebija oficiālas dzīves vietas, nebija tā punkta no, kura sākt viņu meklēt? To es nezināju. Bet, zināju, ka mēs ar māsu esam vienīgā iespēja Raineram atsākt normālu dzīvi.
