Pirms Tu Aizmirsti. [Prologs]3

Prologs.

1886. gads.

Nekad nebiju domājusi, ka pasaule ir tik trausla. Viens solis un viss kam esi ticējis izkūp, pārvēršoties vējā slīdošos pīšļos. Viens solis un nekas vairs nav tā, kā ir bijis.

Karietes gaiss ir tumšs un ledaini auksts. Man klēpī guļ zilā ceļojuma soma un blakus sēž vīrietis, kurš ar neko neredzošu skatienu, truli verās tumši matētajā karietes sienā.

- Es viņu mīlu. - biju teikusi, pārliecinoši lūkojoties mātes acīs, labi apzinoties, ka piekrišana tiktu dota arī bez tā. Viņš ir ietekmīgs, bagāts, pievilcīgs,- lūgums pēc manas rokas, mātei bija iespēja izglābties no smagās parādu nastas un beidzot dzīvot tādu dzīvi, kādu tā vienmēr bija vēlējusies.

Bet vai tā tiešām ir mīlestība?

Klusais vakars pār mums laiž neskaidru mēnessgaismu. Es pagriežos un cauri aizsvīdušajam aizmugures logam paveros uz lēnām izdziestošo ainavu. Sāra, piespiedusi vaigu mātes svārkiem, mani pavada ar klusu asaru aizmiglotu skatienu. Likteni nevar mainīt,- tas jau ir izlēmis manā vietā. Viņas viegli rudajās cirtās un vasarasraibumos noklātajā sejā es redzu sevi,- taču es neuzdrīkstos raudāt, vismaz ne ārēji. Asaras slīd dziļi manā dvēselē, liekot tai sabirzt sīkās lauskās.

- Viss būs kārtībā, - manas lūpas bez skaņas veido vārdus. - Es apsolu. –

Piespiežu plaukstu aukstajam stiklam, it kā cenšoties saturēt atmiņas, kas pēkšņi iznirst atvērto plakstu priekšā, un ļauju tai noslīdēt vienīgi tad, kad mātes un māsas silueti ir pazuduši skatienam.

Atgāžoties atpakaļ karietes sēdeklī, es piekaļu skatienu saviem savītajiem, viegli trīsošajiem pirkstiem. Sīkā, zeltītā gredzena līnija uz maniem necilajiem pirkstiem šķiet gaužām sveša un neierasta.

Viss ir mainījies.

Man nepietiek drosmes palūkoties uz sev blakus sēdošo vīrieti, ne tādēļ, ka tas būtu nepatīkami, bet tādēļ, ka man ir bail. Man ir bail no jaunā, kas paverās aiz horizonta. Bail no kļūdām un tā, ka nespēšu piecelties pēc kritiena.

Viņš smaržo pēc cigāru dūmiem un aukstas nakts. Pat aizvērto acu priekšā es spēju iztēloties viņa viegli viļņainos, nakts tumsas melnos matus, stūrainos vaibstus un stalto, atturīgi tumšajā apmetnī tērpto augumu. Viņa plecs pret manējo ir silts un mierinošs, taču mēs sēžam viens otram līdzās kā divi svešinieki. Viņš pat neuzmet skatienu manā virzienā, vienīgi tukši lūkojās iedomātā punktā sev taisni priekšā.

- Mēs drīz būsim klāt, Šarlote. - pēc vairākām stundām, Misters Braitons aizsmacis nosaka un viegli samiedzis tumšās acis, palūkojās uz sārtā saullēkta apmirdzētajiem pļavu plašumiem. Līdz ar šiem vārdiem, manī uzaust jauna cerība, tā ir trauslāka par vēja glāstu un miglas deju, taču kņudina pakrūti un čukst, ka nu nekas vairs nebūs kā iepriekš.