Sveiki, mani sauc Izabella. Manu draugu sauc Edvards. Mēs esam kopā ilgāk par diviem gadiem. Esmu beigusi skaitīt dienas, kuras pavadām kopā. Edvards man apgalvo, ka viņš vēl joprojām savā blogā atzīmē, cik ilgi mēs tiekamies.
Diena 790 – MĒS JOPROJĀM ESAM KOPĀ
Un tā 790 ieraksti. Diez vai kāds viņam seko. Lai gan mans draugs atkārto, ka seko, jo, redziet, viņš ir aktīvs blogeris. Ar vairāk par 150 sekotājiem. Nabaga sekotāji, kuriem ir jāredz viņa ieraksti.
Es tikko novirzījos no tēmas. Atvainojiet, ar mani tā bieži notiek. Manai Iekšējai Dievietei patīk izpausties. ļOTi. Ha, pamanījāt? Labs jociņš.
Man ir divdesmit pieci gadi. Pirms Edvarda man nav bijis puiša. Edvards bija mans pirmais.
“UN VIENĪGAIS, JO TU ESI MANA, HĀ.” Viņš to bieži mēdza man kliegt ausī, kad mēs kopā laiski gulējām. Viņš ir kaislīgs mīlētājs. Mans Edvards.
“Bella, tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es tevi mīlu! Ja es būtu vampīrs, kas patiesība neesmu, es tevi kaislīgi mīlētu un padarītu par savu, jo tev nebūtu citas nozīmes, jo, vienkārši, no manis tu neaizbēgtu un bez manis tu sevi nogalinātu.”
“Cik skaisti, Edvard.” Es mēdzu viņam čukstus atbildēt, kad puisis sāka vāvuļot par to, ka es piederu viņam un vienīgi viņam un, ka nevienam citam es nepiederēšu kā tikai viņam. Līdz mūža galam. Vai pat ilgāk.
Mūsu lielā mīlestība sākās, kad aizgāju uz aklo randiņu, jo draudzene Kristīne mani pierunāja.
“Ej uz aklo randiņu un beidzot dabū sev puisi, jēziņ, cik ilgi var sēdēt mājās viena?”
Ar šādu tekstu draudzene man sarunāja aklo randiņu. Uz randiņu atnāca viņas kursa krutākais džeks. Kurš patiesībā ir apmāts ar vēlmi pēc kontroles un tieksmēm uz mazvērtības kompleksiem, jo bērnība viņam bija sasodīti sarežģīta un tīņa gados puisim nācās paciest faktu, ka viņu seksuāli izmantoja viņa matēs draudzene.
Bet, labs psihologs vienmēr var uzlabot dzīves kvalitāti! Vismaz tā man stāstīja viņa māte, kad pirmo reizi bija aizbraukusi pie viņiem ciemos.
Edvarda māte man lika zvērēt, ka es nekad nepametīšu Edvardu un salauzīšu viņa sirdi. Ja mēs izšķirsimies, tas būs tikai tāpēc, ka Edvards ir pelnījis sev labāku draudzeni par mani.
“Tev jau nav pretenzijas pret šādiem likumiem?”
“Nepavisam. Ko Jūs? Es labāk vēlētos, lai Edvards izposta manu dzīvi, nekā es viņā. Tāda jau ir tā īstā mīlestība. Meitenes jau vienmēr ir tās vainīgās” Un tā mēs nosmējāmies visu vakaru.
Es Edvarda mātei biju mīļākā Edvarda draudzene. Kopā viņam pirms manis esot bijušas četras meitenes.
“Mans dēls ir izvēlīgs un cimperlīgs. Dažreiz viņš var kļūt arī pārāk agresīvs. Bet neuztraucies, tāda ir viņa daba.”
“Paldies, es centīšos Edvardu savaldīt, kad viņam aizies ciet.” Es mierināju Edvarda māti, kad mēs devāmies atpakaļ uz Edvarda dzīvokli.
Pēc tam savā dzīvoklī Edvards man izrādīja savu spēļu istabu un kautrīgi nostājās pie durvīm, kad es ar platām acīm aplūkoju tās saturu.
“Tu tagad vari bēgt prom.”
“Tu joko? Draudziņ, tev ir Wii konsole! Es nekad nepametīšu šo istabu!”
Un tā mēs kļuvām pa pāri, kas viens otru tik ļoti mīlēja, ka bija gatavi padarīt sev galu. Gluži kā Romeo un Džuljeta. Cik romantiski!
-=-
Neliela parodija par 50SOG un Krēslu piektdienas vakaram.
