Droši izgāju pa mājas sētas durvīm. Adriana miteklim bija viena priekšrocība, kas pārspēja visas – māja bija ieskauta meža ielokā un tai bija grūti piekļūt. Joprojām nezināju ko iesākt, taču zināju, ka jābrauc pakaļ mantām uz ‘’Dionu.’’
No somas izvilku cigarešu paciņu. Tajā bija palikusi tikai viena cigarete, taču nospriedu, ka tomēr smēķēšu. Aizšķīlu to un apsēdos uz vēsajām trepēm, kas man bija labi pazīstamas. Ievilku dūmus un izbaudīju skaisto skatu, izmezdama visas domas no prāta. Gribēju būt vienkāršs cilvēks. Tikai sēdēt un vērot apkārtni, kas atgādināja mākslas darbu. Sapratu, ka biju noilgojusies pēc dabas, taču ikdienas steigā nebiju to pamanījusi.
Nevilšus nodrebinājos no drēgnās vēja pūsmas, taču tas man netraucēja. Tieši pretēji – uzmundrināja. Nespēju atrauties un izlēmu pastaigāt, lai kaut uz mirkli aizmirstos. Piecēlos un pagājos tālāk pa taciņu, notupdamās pie strauta. Pasmēlu plaukstā vēso, tīro ūdeni un vienkārši tajā lūkojos. Prātoju, vai tā mēdz darīt Adrians.
Dzedrais ūdens atgādināja par bērnību un dzimtajām mājām. Mana dzīve šobrīd tik krasi atšķīrās no tās, kāda tā bija agrāk, ka vairs sevi nepazinu. Es sevi nepazinu jau sen, jo noliedzu savu patieso dabu. Mēģināju no tās izrauties un bēgt, taču tā vienmēr mani atrada. Citu brīdi ātrāk, citu – vēlāk, likdama domāt, ka pametusi pavisam. Taču tā nekad nenotika.
Ūdens lēni ritēja caur pirkstu starpām, līdz palika tikai mirdzošas, dzidras lāsītes, kas rotāja plaukstu. Piecēlos un savilku jaku ciešāk ap sevi. Jutu, ka pār vaigu rit kaut kas mikls, līdz sapratu, ka tā ir asara.
-Tevi aizvest? – satrūkos no Adriana balss, kurā vairs nedzirdēju zobgalīgo toni. Tajā bija dzirdams tikai nogurums.
-Nē, - klusi atbildēju, ieelpodama meža svaigo smaržu, - Piezvanīšu Viktoram.
Nevēlējos domāt par to, kas ar mani notiks. Vēlējos mūžīgi palikt šajā mirklī un nelaist to prom, taču jutu, kā tas arvien attālinās no manis, draudēdams izzust pavisam.
-Nē, - vīrietis atbildēja, tuvodamies man. – Es tevi aizvedīšu.
Brīdi pavadījām klusumā. Tajā nebija taustāma spriedze vai uztraukums. Bijām tikai mēs abi. Starp mums vairs nebija ne izlikšanās, ne cīņas. Pavisam vienkārši un brīvi stāvējām, domādami par to, kas ar mums notiks. Jutu viņa vienmērīgo elpu pie sava pleca, kas nomierināja un lika domāt, ka viss nokārtosies. Vēlējos, lai tā starp mums būtu vienmēr, un brīdis turpinātos mūžīgi.
Dziļi sevī sapratu, ka šajā dzīvē mūžība ir pārāk ilgs laiks.
