Pelni mūsu rokās 3.3

Visu atlikušo nedēļu sekoja nebeidzamas intervijas, tikšanās un skates, kurās biju galvenajā lomā. Žurnālisti nepārtraukti rakājās manā pagātnē, meklēdami netīrus, tikai man zināmus noslēpumus. Pats interesantākais bija tas, ka viņi neko nebija atraduši, un es biju drošībā, cerēdama, ka tas tā arī paliks.

-Kā klājas manai zvaigznei? – telefonā dzirdēju Meras priecīgo balsi, kurai fonā bija dzirdami Pola smiekli un apsveikumi.

-Nu nē, Mera, - iesmējos, dzirdot Pola komentārus un viņas draudēšanu brālim. – nesāc arī tu.

-Man tikai interesē, - draudzene nevainīgi ieķiķinājās. – starp citu, gaidi mani nākamnedēļ! – dzirdēju prieka saucienu un atbildēju ar tādu pašu, taču tad viņas balss attālinājās, un savienojums tika pārtraukts, par ko jutos nedaudz vīlusies, tomēr nespēju beigt smaidīt un iemetu telefonu somā.

Par spīti tam, ka neparunājām līdz galam, garastāvoklis bija manāmi uzlabojies un biju laimīga par Amerikas drīzo atbraukšanu. Es biju pamatīgi noilgojusies pēc viņas un Pola. Nu labi, varbūt Pola zobgalības reizēm mani kaitināja (un ne tikai mani), taču biju neizsakāmi priecīga.

***

Mani nagi ieurbās ķiršu sarkanajā ādas krēslā. Pārāk spilgta gaisma un bāli zilas, pētošas acis, kas neatlaidīgi pētīja mani. No sievietes šaurajām lūpām izskanēja nemitīgi jautājumi, uz kuriem sniedzu atbildes, taču jutu, kā aug viņas neapmierinātība. Manas atbildes izteica visu un tai pat laikā – neko.

Tā tas turpinājās. Pie četrdesmit divām minūtēm un trīsdesmit astoņām sekundēm, es pārtraucu skaitīt. Jautājumi par draugiem, ģimeni, karjeras sākumu un visbeidzot – attiecībām.

-Kāds bija iemesls jūsu romāna beigām ar Adrianu Liamsu? – ieinteresēti jautāja Erina, teju vai paliekdamās uz manu pusi, nepacietībā gaidīdama atbildi.

-Tas nebija romāns, - tik pat uzsvērti atbildēju. Šķita, ka tūlīt ķeršos pie viņas rīkles, taču uzbūru sejā ledaino izteiksmi, kas neparādīja to, kā jūtos patiesībā. – Starp mums nekas pat nebija sācies. – Ar rūgtumu atzinu, taču neļāvu to saklausīt viņai.

Redzēju viņas sejai pārslīdam aizkaitinātību, taču viņa ātri to noslēpa aiz pārspīlētas laipnības. Manī iekšā viss mutuļoja, šķita, ka neatrodos realitātē. Vismaz ne šajā.

-Labi, ķersimies klāt nākamajam jautājumam, - viņa atkal bija atguvusies un lietišķi turpināja, taču es gan nebiju. Nevēlējos arī atzīt, cik ļoti mani ietekmē atmiņas par Adrianu, tāpēc uz pārējiem jautājumiem atbildēju vēl strupāk, līdz beidzot pārtraucu šo sasodīto cirku, pateikdama, ka man nav laika tukšām pļāpām ar naudas kāru maitu. Aizsmēķēju cigareti Erinas degungalā un, izpūzdama caurspīdīgi zilganu dūmu mākoni, aizcirtu duris

***

Iznācu no iespaidīgās ēkas un mani jau gaidīja Selīna, mezdamās man klāt.

-Paklau, es klausījos, taču šādi turpināt nevar, - viņa kategoriski paziņoja, - tev jākļūst laipnākai un jāpiesaista, ne jānovērš uzmanība no sevis, saproti? Turklāt vēl tas, kā aizvainoji Erinu - nebija piedodams!-

-Nē, nesaprotu vis! – par skaļu atcirtu. – Arī man ir tiesības uz savu privāto dzīvi! – atkal biju kā marionete, kuru raustīja no vienas puses uz otru.

-Beidz uzvesties kā tāda niķīga knīpa, - arī Selīnas balss bija krietni paaugstinājusies, - tavā labā mēs darām visu, tev būtu jābūt pateicīgai! – smalkā seja šķīla ugunis, liekot blondīnei izskatīties daudz vecākai, nekā viņa bija patiesībā.

-Lieliski! – nu biju patiesi nikna un pagriezu muguru, – Tagad vari zvanīt Naidželam un Lorai, un pateikt, ka skatē nebūšu! – pēc iespējas skaļāk uzsaucu un neatskatīdamās devos prom, pamezdama Selīnu vienu.