Iznācu no restorāna, taču ārā valdīja tumsa, ko izkliedēja spilgtās laternas un gaismas. Priekšā bija novietota mašīna, kurā gaidīja Viktors, ar pirkstgaliem bungodams pa stūri.
Apvilku jaku ciešāk ap sevi, jo bija jūtams vēsums, bet jau pēc mirkļa atrados mašīnas siltajā salonā, kas patīkami smaržoja pēc vaniļas.
-Sveiks, Vik, - priecīgi apsveicinājos un iesēdos aizmugurējā sēdeklī, blakus nolikdama somu. Jutos labi un vēlējos pēc iespējas ātrāk satikt Adrianu, jo biju noilgojusies.
-Labs vakars, - Viktors ar smaidu lūpās atbildēja un izbrauca no autostāvvietas. Vīrieša sejā bija manāma gan nopietnība, gan atslābums vienlaikus, un nolēmu viņu nenomocīt ar ilgām pļāpām.
Tā vietā palūkojos pa auto logu un vēroju pilsētas krāšņās gaismas, kas šķita mirdzam jau no liela attāluma. Likās, ka jūtu dīvainu, priecīgu satraukumu, taču norakstīju to uz pāris izdzertajām vīna glāzēm. Nespēju noturēties un uzrakstīju īsziņu Adrianam, kurš mani jau gaidīja. Vairs nebija tālu jābrauc, jo viņš uzturējās savā pilsētas dzīvoklī, kuru gandrīz jau varējām saukt par kopīgu, jo vienlīdz ilgi tajā uzturējāmies abi.
Manā sejā joprojām rotājās smaids un nedaudz par to nokaunējos, taču jau pēc mirkļa bija vienalga, jo pārliecināju sevi, ka jāizbauda katra diena, turklāt zināju, ka šis būs jauks vakars.
* * *
Viktors apstājās pie milzīgas ēkas un izkāpa, lai atvērtu man durvis. Jau biju teikusi viņam, ka to nevajag darīt, taču Viktora uzskati bija citādāki. Šķiet, ka viņš par mani reizēm uztraucās vairāk, nekā es pati.
-Paldies, Vik, - smaidīdama atteicu un uz pleca uzmetu somu, taču viņš man sekoja, jo bija nolēmis pavadīt līdz pat durvīm, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.
-Izabella, es uztraucos, - vīrietis pavisam vienkārši sacīja, - pasaulē dzīvo dažādi cilvēki, turklāt apsardze jau sen bija vajadzīga. Naidžels un Marko taču arī man piekrita!
Iesmējos par viņa liekajām raizēm un mēģināju Viktoru nomierināt.
-Ar mani viss ir labi, - nopietni paraudzījos viņa virzienā, jo nešķita, ka esmu Viktoru pārliecinājusi. – Es pati sevi spēju pasargāt labāk, nekā jebkurš cits. Vajadzības gadījumā ar šiem papēžiem spētu pat kādu nodurt!
Izskatījās, ka mans arguments viņu pārspēkojis un izdzirdēju Viktora jautros smieklus, tomēr viņš pašūpoja galvu par manu atbildi, kas lika pasmaidīt arī man.
Atvadījos un iekāpu liftā, nepacietīgi skatīdamās uz lēkājošajiem skaitļiem. Šķita, ka laiks sācis vilkties, taču pēc mirkļa jau biju klāt. Aši ieskatījos lifta garenajā spogulī un piekārtoju melnās matu šķipsnas, kas vietām spurojās.
Zināju, ka durvis būs vaļā, tāpēc uzreiz devos iekšā. Uz baltajām flīžu grīdām redzēju asins sārtas, glīti izkaisītas rožlapiņas, kas mani pārsteidza. Sajūsmā gandrīz iespiedzos, jo nespēju apvaldīt emocijas un prieku. Sirdij priecīgā satraukumā sitoties, devos pa glīto taciņu. Dzirdēju atbalsojamies papēžu klaboņu, un saucu Adrianu, kurš vēl nebija manāms.
Sastopot viņa zvērojošo acu skatienu, jutos kā izsista no sliedēm. Es domāju, ka viņš būs priecīgs un nesapratu, kas noticis. Uz galda redzēju pamatīgu ziedu pušķi un pudeli šampanieša, taču viņa seja..
-Kas noticis? – pati apjautu, ka balsī dzirdams šoks, taču neņēmu to vērā. Tuvojos Adrianam, taču vienlaikus man bija bail dzirdēt, kas atgadījies.
Adrians paraudzījās uz mani ar pavisam tukšu skatienu, kas šķita vairs neko sev apkārt neredzam. Mana sirds sāka sisites vēl straujāk, jau gandrīz kāpdama ārā pa muti.
Kad biju jau viņam blakus, Adrians strauji pietrausās kājās, ko nebiju gaidījusi un satvēra mani aiz rokas locītavas, kas lika satrūkties vēl pamatīgāk.
-Tu man tiešām jautā, kas noticis? – balsī bija dzirdams nievājošs izsmiekls, taču es joprojām nesapratu, kas notiek. Asinis dzīslās šķita sastingušas, jo viss kļuva vēl neskaidrāks, turklāt šķita, ka pirmoreiz jutu no viņa bailes. Adrians ar aukstasinīgu skatienu skatījās manās acīs, redzēdams, kā jūtos, taču pilnīgi to ignorēja.
-Tu mani padari par pēdējo idiotu! – vīrieša balss kļuva skaļāka, un viņš atrāva no manis savu roku. Kustība bija asa un šķita, ka es viņam riebjos. – Laikam jau ne par velti visi smejas, ka es kā tāds klēpja sunītis eju tavā pavadā! Kur tas dzirdēts, ka Adrians Liamss publiski satiekas ar kādu sievieti un pat ir atzinies mīlestībā! Kur, Izabella?
No šoka nespēju pat neko pateikt, un skatiens kļuva miglains no asarām. – Kas noticis, Adrian? – beidzos saņēmos un pajautāju, taču balss, par spīti mēģinājumam, nedaudz drebēja.
Uzreiz bija dzirdami skaļi smiekli, un šķita, ka kāds manu sirdi sāktu kapāt ar simt nažiem.
-Tu nu gan esi aizraujoša! Apbrīnojama! – Adrians bija atguvies. – Zini ko, man nesen zvanīja draugs un teica, ar ko tu šodien restorānā pavadīji lielisku vakaru! Vai tev patika? Kāda ir apziņa, ka esi apvedusi ap stūri Adrianu Liamsu? Vai tev tagad vismaz ir jautri? Tu ar viņu arī guli, kad manis nav? Izskatās, ka tev viņa kompānija ir ļoti patīkama, turklāt arī tajā sasodītajā ballē man likās, ka jums kaut kas jau ir bijis! Par to runāja visi, taču tu, kā vienmēr, biji pārāk aizņemta, lai kaut reizi paklausītos!
Vairs nespēju aizturēt šņukstu, jo katrs vārds grieza vēl asāk par žileti, taču tad izjutu svelošas dusmas, jo nekas no tā, ko viņš sarunāja, nebija taisnība. Es tevi ienīstu.. es tevi mīlu.. es.. nezinu.
-Bet protams, Adrian! – pēkšņi arī es kliedzu, kaut gan šķita, ka pēc visa dzirdētā nespēšu bilst ne vārda. Viņš bija izrāvis manu sirdi un izšķaidījis to sīkās drebezgās. No plosošajām sāpēm un dusmām, vēlējos, lai viņš jūtas tāpat, kā es. – Es guļu ar katru pretimnācēju! Vai zini, ko? Viņš ir ļoti, ļoti labs.. – vairs nedomāju, ko runāju un vārdi pār lūpām vēlās arvien ātrāk. Šķita, ka no tiem pil inde un vairs nespēju apstāties.
Pēkšņi jutu asu pliķi, kas sāpīgi ķēra vaigu, bet es vairs neraudāju. Tikai ar acs kaktiņu redzēju Adriana aso skatienu, un viņš cietsirdīgi novērsās. Viņa saspringtie žokļa muskuļi no dusmām raustījās.
Man viss sāpēja tik ļoti, ka neko vairs nejutu. Nebiju spējīga just.
-Es pirmoreizi dzīvē kādai sievietei atdevu savu sirdi, taču tu to samīdīji, - Adriana balss bija nedaudz klusāka, taču šķita, ka tā spētu iznīcināt. – Es zināju, ka tā notiks, taču biju pārāk akls muļķis, lai to saprastu pats. Es vēl tevi gaidīju! – viņa sejā atgriezās zvērojošs niknums un Adrians aiz dusmām iespēra pa galdu. Pēc mirkļa bija dzirdama stikla lausku sišanās pret flīzēto grīdu. Pie manām kājām plūda sīkas ūdens tērcītes un saplosītas puķes, kas mētājās asās, mirguļojošās stikla lauskās.
No acīm plūda asaras, taču es klusēju.
Tas bija pēdējais, ko Adrians teica pirms aiziešanas. Dzirdēju tikai ar blīkšķi aizcērtamies durvis. Pēc tam visu pārņēma stindzinošs klusums.
