Pirmoreizi dzīvē jutos patiesi laimīga, jo šķita, ka viss pamazām nokārtojas. Vairs ne mirkli nedomāju par pagātni un raudzījos tikai uz nākotni, koncentrēdamās uz Adrianu, jo viņš pildīja savu solījumu. Un es pildīju savējo.
Vairs nebija pienācis neviens aizdomīgs sūtījums vai ziņa. Šķita, ka viss sliktais dzīvē ir aiz muguras, un sācies kas pavisam jauns. Reizēm tas mani biedēja, taču neļāvu bailēm piezagties pavisam tuvu. Viss šķita pārlieku labi, lai tā būtu realitāte. Kā klusums pirms vētras.
Es cerēju, ka vētras nebūs.
Bija pagājuši divi mēneši kopš mirkļa, kad atzinu savas jūtas Adrianam un viņš savas - man. Lai gan mēģinājām mūsu starpā notiekošo slēpt, līdz attiecības kļūtu pavisam stabilas, prese izrādījās izmanīgāka par mums. Internetā un žurnālos bija daudz mūsu fotogrāfiju, kas nepārprotami apliecināja faktu - mūsu starpā kaut kas notiek.
Bija arī daudz tenku, cita par citu absurdāka, taču par to nedomājām, jo tas tikai visu sabojātu. Mēs centāmies izbaudīt katru kopā pavadīto mirkli un satuvināties arvien vairāk, kaut gan reizēm tas nebija tik viegli, kā mēs vēlētos. Piedzīvojām arī nelielus krituma brīžus, taču veiksmīgi tos izlīdzinājām, jo mums abiem bija problēmas, taču tikai kopā varējām tās atrisināt.
* * *
- Au, - klusi iespiedzos, paskatīdamās uz Marko, kurš tūlīt ar rokām nevainīgi atgaiņājās.
- Mana vaina, - viņš, nedaudz ar noguruma pieskaņu balsī, atbildēja un turpināja spraust adatas tālāk, taču šoreiz jau krietni uzmanīgāk. Līdzjūtīgi uz viņu paraudzījos un pieturēju tērpa ieloci.
- Kas ar tevi notiek, Marko?
Vīrietis, nedaudz satrūcies no pēkšņā jautājuma, paraudzījās uz mani ar apjukušu skatienu, taču izvairīgi mēģināja to nolaist.
- Nemaz nemēģini, - viegli pasmaidīju, - Stāsti.
- Tu uz mani skaties ar tādu skatienu, itkā spētu nogalināt, ja neatbildēšu. - Marko klusi iesmējās, aplūkodams tērpu. Joprojām viņu pētīju, jo vēlējos uzzināt, kas viņu nomāc. Allaž jautrajā un laipnajā sejā bija parādījušās sīkas rūpju rievas, kas padarīja viņu nedaudz vecāku.
- Nu labi, lai iet, - Marko nopūtās, kārtodams kleitas krokojumu. - Man šķiet, ka Naidželam ir kāds cits.
Nedaudz satrūkos no dzirdētā, taču izskatījās, ka tas nodarbina viņa prātu jau labu laiku. Nespēju tam noticēt, tādēļ uzreiz izgaiņāju dzirdēto no prāta, lai nesarunātu muļķības.
- Nedomāju gan, - pavisam mierīgi atbildēju un izskatījās, ka teiktais atstāj nelielu nomierinājuma efektu uz Marko. - Ja Naidželam būtu kāds cits, viņš tev arī to pateiktu. Naidžels vienmēr ir bijis atklāts gan pret sevi, gan citiem.
Marko pēkšņi apsēdās uz nelielā samta soliņa, atspiezdams muguru pret sienu. - Nezinu gan, varbūt tev arī ir taisnība, taču pēdējā laikā kaut kas ar viņu nav labi. - Marko ar roku izbrauca cauri tumšbrūnajiem matiem. - Es vispār pēdējā laikā neko nesaprotu.
Pašūpoju galvu un uzmanīgi apsēdos viņam blakus. - Zini, es arī, bet tāda ir dzīve. Nekad nevari zināt, ko sagaidīsi.
- Jā, laikam gan. - Marko joprojām skatījās kaut kur tālumā, nefokusēdams skatienu. - Brīžiem liekas, ka es vispār neko nesaprotu. Viss. Šodienai pietiks. Padosi man, lūdzu, konjaku?
Apskāvu Marko un mirkli sēdējām, ne vārda nesakot. Man bija viņa patiesi žēl, jo šoreiz šķita, ka viņa neizsmeļamās idejas un entuziams ir izkūpējis.
- Ņem, taču pārlieki neaizraujies! - pastiepu vīrietim glāzi, kurā bija dzintarkrāsas šķidrums un uz nelielā galdiņa noliku spīdīgo karafi.
- Veiksmi, - Marko īsi uzsmaidīja un iztukšoja glāzi vienā rāvienā, taču es devos pārģērbties.
* * *
Aizvilku melnās ādas jakas rāvējslēdzi, taču kājās paturēju augstpapēžu kurpes, kuras man bija piemeklējis Marko. Ejot ārā no ģērbtuves, atvadījos no asistentēm, taču mirklī, kad ar acs kaktiņu pamanīju Selīnas medainās lokas, uzreiz mainīju virzienu, lai ar viņu nebūtu jārunā, jo viņa vienmēr mani izprāšņāja par Adrianu, kas pamatīgi kaitināja.
Ātriem soļiem devos pa gaišo gaiteni uz priekšu un paralēli ielūkojos telefonā, lai paskatītos pulkstenī. Pat nemanīju mirkli, kad mani aizķēra kāds augsts vīrieša stāvs.
- Atvaino, es tevi nepamanīju, - uzreiz dzirdēju atvainošanos un sastapos ar pazīstamu acu skatienu, kas lika man nokaunēties. - Vai es pareizi atceros..?
- Jā, - nedaudz neveikli atbildēju un pēc iespējas platāk uzsmaidīju, lai novērstu neērto brīdi. Sasodīts! Jutu neaprakstāmu kaunu, jo tas bija vīrietis, kuru Adrians ballē gandrīz piekāva tikai tādēļ, ka mēs vienkārši dejojām. - Drīzāk jau man jāatvainojas. - iestarpināju, joprojām nezinādama, ko teikt.
- Viss kārtībā, - viņš laipni atbildēja, joprojām skatīdamies uz mani. - Es šeit īpaši neorientējos, taču, vai tev būtu laiks mani aizvest pie Mērijas?
Jautājums mani nedaudz iztrūcināja, taču nolēmu, ka tas būtu mazākais veids, kā izlīdzināt savu vainu viņa priekšā. Lūpās savilkās smaids, jo tik tiešām bija manāms, ka vīrietis šeit nav biežs viesis, bet ko gan viņš gribēja no Mērijas?
- Protams, tieši tagad mana darba diena ir beigusies, - mainījām virzienu un iekāpām sudrabotajā liftā, kurš, par brīnumu, bija tukšs un nospiedu pogu ''13.'' Nopriecājos, ka tuvumā neviena nav, jo tas atkal radītu daudz lieku jautājumu, no kuriem būtu neērti izvairīties.
- Mēs toreiz tā arī neiepazināmies, esmu Logans, - viņš draudzīgi uzsmaidīja, izkliedēdams visu spriedzi. - Mērija ir mana tēva māsa.
- Tad jau laikam bieži tiksimies? - pasmaidīju un redzēju, ka atlikuši vēl trīs stāvi.
- Iespējams, - Logans mīklaini atbildēja. - Kā tev klājas? Esmu šo - to lasījis, taču īpaši nepaļaujos uz presi. Vai viss kārtībā?
Ķermenim izskrēja cauri īss apmulsums par viņa atklātību un to, ka viņš lasījis par mani un Adrianu, taču klusībā zināju, ka to lasījuši arī visi tie, kuri man ikdienā ir apkārt, tāpēc to atgaiņāju.
- Viss labi, taču piekrītu tev - presei nevar uzticēties. - paraudzījos uz mirgojošo pogu un uzreiz atvērās lifta durvis.
Kopā devāmies pa līkumoto gaiteni, līdz pašam galam, kur atradās Mērijas kabinets.
- Paldies! Bez tevis būtu šeit maldījies vismaz stundu. - Logans patīkami iesmējās un pateicās.
- Nav par ko, es taču šeit esmu katru dienu. - draudzīgi viņam uzsmaidīju. Logans gatavojās ieiet kabinetā, taču, paraustījis durvis, tās izrādījās aizslēgtas.
- Izskatās, ka esmu nokavējis. Cik ir pulkstenis?
- Pusdivi. - vēlreiz palūkojos telefona mirdzošajā ekrānā, kurā bija atnākusi ziņa no Adriana. Viņš pilsētā būs tikai pēc trim stundām, jo devies prom. Jutu nelielu sarūgtinājumu, jo cerēju, ka kopā kaut kur dosimies, taču viņu sapratu, un aši atbildēju uz ziņu, jo šķita neērti Logana klātbūtnē iegrimt telefonā.
- Neraža, esmu atnācis tieši pusdienlaikā. Drošvien, viņa jau devusies prom. Vai šeit tuvumā ir kāds restorāns, kur varētu pakavēties, kamēr gaidu?
- Septītajā stāvā. Tā ir lieliska vieta, turklāt tur nekad neviens netraucē. Vai neiebilsti, ja es pievienošos? Izskatās, ka mani plāni mainījušies un šobrīd nav nekā cita, ko darīt.
Logana sejā atplauka smaids. - Protams, ka ne. Iesim?
