http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-11/732781
-Kā tad varu tev palīdzēt?- Ītans jautā, kad ielaiž mani savā dzīvoklī. Pagriežos pret puisi un noskatos kā viņš aizver durvis.
-Tu varētu man iedot šķēres,- nosaku. Ītans pagriežas pret mani un es viņa acīs saskatu apjukumu, bet, to ignorējot un nedodot nekādus paskaidrojumus, es pagriežos un aizeju uz viesistabu. Novelku jaku, aizmetu to uz dīvāna pusi, kur tā tieši uz brūnā dīvāniņa malas.
Stāvot durvju ailē, es nopētu viesistabu, kur agrāk pavadīju visu savu brīvo laiku. Tā nebija mainījusies.
Tas pats dīvāns, tā pati sekcija, kur vidū ir liels plazmas televizors un citos plauktiņos foto albumi, ierāmētas bildes un dažādi citādi štrunti, uz kuriem Ītans pat nepaskatās. Istabas sienas bija tādas kā atceros. Gaišas, bet aprakstītas un uz katras ir tumši pleķi no tās reizes, kad gribējām istabu krāsot, bet, būdami slinki, mēs iekritām dīvānā un skatījāmies visdažādākās filmas un tā pavadījām visu vakaru.
Pieeju pie vienas no sienām, kuru visvairāk esmu aprakstījusi es un pārlasu katru teikumu, ko rakstīju.
'' Sindija + Diāna '' , '' Never forget your friends '' , '' Jo Ītanam iepatikās meitene :* '' un vēl daudz un dažādi teikumi ar dažādām nozīmēm. Viegls smaids parādās uz lūpām un es ar roku pārbraucu pār sienu, atceroties katru reizi, kad kaut ko uz šīs sienas rakstīju.
Aiz manis ieklepojās Ītans un es, tā teikt, padzinu smaidu no sejas un noņēmu plaukstu no sienas, lai pagrieztos pret puisi, kas rokās turēja šķēres un smaidīja, uz mani skatoties.
Pieeju pie viņa un paņemu šķēres.
Uz īsu brītiņu ieskatos Ītanam acīs, tās vairs nebija pievērstas man, bet gan sienai, pie kuras tikko stāvēju.
Klusām izeju no nelielās viesistabas un aizeju uz vannasistabu, kur ir spogulis. Nostājos tā priekšā un nopētu savu seju, matus.
Gaiši zaļās acis, kuras svešam no attāluma liktos jaukas un pat piemīlīgas, bet kādam, kas ieskatās dziļāk, atklājas sāpes, naids un tukšums. Novēršos no acīm, lai nopētītu matus, kuri ir gari un gaiši. Tādi, kādus vēlētos vairākas meitenes, bet es tos pat nekopju.
Saņemu saujā šķipsnu un pielieku šķēres klāt. Tas liekas tik neticami. Es bieži sapņoju par tādiem matiem un tagad es tos vienkārši grasos nogriezt.
Aizveru acis un noklausos kā sķēres pārgriež katru matiņu, līdz es jūtu saujā to matu šķipsnu, ko iepriekš tikai pieturēju. Un tā tas turpinās. Es neskatos, ko daru, tikai ar rokām to visu sajūtu.
Atveru acis tikai tad, kad liekas, ka esmu beigusi un noskatos uz matu šķipsnām, kas mētājas uz zemes. Nevēlos tos te tā atstāt, tāpēc paņemu slotu no kāda stūra un savus matus savācu. Kad to esmu izdarījusi, es ieskatos spogulī un viegli pasmaidu atspulgam. Es izskatos vecāka, mati sniedzas knapi līdz pleciem un, droši varu atzīt, ka izskatos labāk nekā iepriekš.
Izeju no vannasistabas un gandrīz vai notriecu no kājām Ītanu, bet puisis veiksmīgi notur līdzsvaru, pieķeroties man pie rokas. Kad viņš nostājas pats uz savām kājām, izrauju roku no viņa stingrā tvēriena un aizeju atpakaļ uz viesistabu, kur apsēžos uz dīvāna un uzvelku savu jaku. Ītans apsēžas man blakus un nopēta manu jauno izskatu.
-Tev piestāv, bet vai tad tev nebija žēl savu garo matu?- viņš jautā.
-Vienalga,- vienaldzīgi nosaku un pagriežos pret viņu. -Man tiešām nepieciešama ir tava palīdzība, jo Bleiks man vairs nepalīdzēs,- tas Ītanu ieinteresē un viņš iekārtojas ērtāk, liekot man turpināt. -Es vēlos atriebties vienam vīrietim, kura dēļ mira Sindija,- mirušās draudzenes vārdu nosaku ļoti klusu, bet es ātri atgūstos un atsāku runāt. -Viņš mani turēja ieslodzījumā dažas dienas atpakaļ, bet es tiku prom,- stāstu, to visu atcerēdamās.
-Kā?- Ītans jautā.
-Man palīdzēja tikt laukā,- īsi atbildu un neļauju Ītanam pajautāt vēl kaut ko. -Bet tā ir tikai viena lieta, kurā man vajadzīga tava palīdzība, man ir vesels saraksts un mums būs jautri,- nosaku ar smīnu uz lūpām.
-Es tev palīdzēši, protams,- Ītans saka un uzsmaida. -Bet tev ir jāatbild uz maniem jautājumiem,- puisis piebilst un es pamāju ar galvu. -Kur tu visu šo laiku biji?- viņš klusi jautā.
-Dzīvoju ar cilvēkiem, kas man tiešām palīdzēja un daudz ko iemācīja,- atbildu.
-Piemēram?- Ītans klusi jautā. Izvelku no kabatas nazi un attopos jau virs viņa, ar nazi pieliktu viņam pie rīkles.
-Šo te,- atsaku un samiegtām acīm vēroju Ītanu. Viņš izkustējās un nazis pārgrieza viņa ādu, liekot asinīm sākt tecēt gar viņa kaklu. Novācu nazi un no jauna iekārtojos savā vietā. Ītans piecēlās kājās un, roku turēdams pie kakla, aizgāja līdz vannasistabai. Nazi es nenoslaukot, ieliku kabatā.
-Labi, tātad kāds ir plāns?- Ītans jautā man no mugurpuses.
-No sākuma jau man Pauls ir jāatrod,- atsaku. Ītans apsēžas savā vietā un es redzu, ka puisis ir uzlicis plāksteri tajā vietā, kur nazis iepriekš tika turēts klāt, bet es nejutos slikti vai vainīga par to.
-Man ir plāns,- Ītans nosaka un ieinteresēta, es pieliecos nedaudz tuvāk, gaidot, kad viņš savu plānu izstāstīs arī man.
Es tieku pie datora un pirmais, ko es daru, ir šis. Es uzrakstu šo neinteresanto, garo daļu. yāāām... Es domāju un ceru, ka nākamā jums liksies interesantāka. :)
Āā, lai jums jaukas brīvdienas. Drīzumā arī nākamā daļa.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-13/735055
