http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-9/730351
Mašīnas durvis atrāvās vaļā un pa tām ieleca mašīnā Ītans, pirms es paspēju aizbraukt prom. Tikpat ātri cik es uzspiedu pedāli, es apstādināju mašīnu turpat ceļa malā un pagriezos pret puisi, telefonu aizmezdama aizmugurējos sēdekļos.
-Lasies ārā,- pavēlēju. Ītans tikai pasmīnēja un iekārtojās ērtāk.
-Tu tiešām esi mainījusies,- viņš noteica.
-Tāpat kā tu,- atcirtu. -Kāp ārā un ātri!- draudīgi pavēlēju. Nepatīk, kad cilvēki neklausa, ko saku. Kad tas notiek, tas beidzas slikti, precīzāk, ar izšķadītu pauri un ne man.
-Diāna, tu gribēji tikties un kaut ko pārrunāt un tagad dzen mani prom? Esmu dziļi sāpināts, ka tiešām dzīsi mani prom, kad man ir sašauta kāja,- Ītans tēloti iešņukstējās, pieliekot kulaku kreisajā krūšu pusē, kur vajadzētu būt sirdij.
-Prieks redzēt, ka joprojām esi bērnišķīgs puika,- cenšoties nesmaidīt, atteicu.
-Es neesmu bērnišķīgs,- puisis uzmeta lūpu, nolieca galvu un sakrustoja rokas zem krūtīm. Es nespēju vairs izturēt un pār lūpām izlauzās smiekli. Pieliku plaukstu priekšā mutei, tos apstādinot. -Es zināju, ka tas izdosies,- uz Ītana sejas uzplauka plats smaids un viņš ar savām spīdīgajām acīm vēroja mani.
-Kā tu nesaproti, ka esi mainījis manas domas par sevi? Tu pats esi mainījies,- aizkaitināti sacīju. -Tu neesi tas Ītans, ko agrāk pazinu,- piebildu.
-Tu maldies, māšel,- viņš piemiedza man ar aci un manas acis nedaudz iepletās, bet es ātri pamirkšināju acis, lai puisis nepamanītu. -Es esmu tas pats Ītans, tavs labākais draugs,- viņš noteica.
-Nē,- noraidoši papurināju galvu. -Draugi nenoklusētu to, ka ir radinieki, viņi uzticētos un visu pastāstītu, bet tu noklusēji to, ka esi mans brālis,- sacīju, skatoties viņam tieši acīs. -Tu man nepastāstīji to, ka esmu adoptēta un zini, kur ir mani īstie vecāki. Un tagad, paskaties kur tas noveda?- noplātīju rokas.
-Šādi ir daudz labāk. Ja būtu tev to visu izstāstījis, tu mirtu, tevi nogalinātu, divreiz nedomājot,- Ītans teica. -Diāna, lūdzu, vismaz pacenties mani saprast,- viņš lūdza.
-Ej prom,- klusi teicu, baidoties sevi nodot.
-Es tev uzzvanīšu, labi?- Ītans cerīgi jautāja.
-Ej prom,- atkārtoju. -Lūdzu,- klusi piebildu. Pārāk daudz. Visa ir pārāk daudz. Emocijas. Atmiņas. Visa.
-Uz tikšanos, Diān,- puisis noteica un izkāpa no mašīnas, durvis aizcirzdams no ārpuses.
Noskatījos kā puisis attālinās un tiklīdz viņš pazuda no mana skatiena, iekšā klubā, es ļāvos asarām un dusmām.
Idiote! Kā es varēju iedomāties atbraukt uz tikšanos? Es tak zināju, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Man vajadzēja zināt, ka, satiekot viņu, es atcerēšos visu, ko biju centusies aizmirst visu šo laiku. Man tas izdevās, līdz es atkal satiku viņu.
Viss ir atpakaļ. Labās, sliktās, jautrās un skumjās atmiņas no tā laika. Arī pati pēdējā diena, minūte, sekunde, kad redzēju viņu vēl elpojam. Tas viss tagad kā filmiņa atgriezās man domās.
''Es nezinu, ko daru. Man rokās ir ierocis un to es tēmēju uz Sindiju. Gan man, gan viņai līst asaras pār vaigiem. Abas esam pārbijušās līdz nāvei. Man kaut kas ir jādara, bet es nezinu kas un kā. Kā mēs vispār iekļuvām šādā situācijā?
- Anna, lūdzu, nedari to, - draudzene lūdzās, raudot un lēnām atkāpjoties.
-Neklausies viņā, Diāna,- vīrietis aiz manis teica. -Vienkārši izšauj un tas viss būs cauri,- viņš pavēlēja un es mazliet pagriezu galvu, lai uz viņu paskatītos, bet es nekur viņu neredzēju.
-Diāna, tu tiešām to darīsi?- Sindija jautāja, atkal izplūstot asarās.
-Laikam. Es nezinu,- čukstus atteicu.
-Diāna!- vīrieša balss iebļāvās. -Šauj,- viņš pavēlēja.
-Es nevaru,- noteicu drebošā balsī.
-Tu šausi, ja negribi, lai mirst tavi vecāki,- viņš piedraudēja. Aizvēru acis un uzliku pirkstu uz gaiļa.
-Lūdzu, Diān, nedari to,- Sindija šņukstēja. -Lūdzu,- viņa lūdzās un es piespiedu gaili. Es neatvēru acis, lai paskatītos uz viņu. Ierocis izkrita man no rokām no nokrita uz zemes. Pagriezos, neatverot acis, un tikai tad tās atvēru, jo zināju, ka Sindija ir man aiz muguras, ne acu priekšā.
Es skatījos uz cilvēku, kuru neatpazinu, jo viņš bija paslēpis seju un noliecis galvu, negribot uz mani skatīties.
Varēja redzēt brūnus matus, kuri bija tīri gari un krita gar seju. Nopētīju viņa tumšo apģērbu un apstājos pie baltajām adidas botēm, bet tad aizvēru acis un noslaucīju slapjos vaigus.
Dzirdēju kā vīrietis pienāk pie manis. Viņš uzsita man pa plecu un aizgāja. Es biju palikusi viena. Ar dažiem līķiem sev apkārt.''
Galva gulēja uz stūres un asaras bira pār vaigiem. Es nespēju noticēt, ka tiešām izdarīju, ko man lika. Es nogalināju savu draudzeni tikai tāpēc, ka man to pavēlēja.
Pacēlu galvu, atceroties, ka vīrietim atmiņās bija gari brūni mati un adidas botes.
Pauls.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejas-sekundes-11/732781
