Jūs tikai nepierodiet, ka katru rītu būs jauna daļa. :D Šo un iepriekšējo sarakstīju vienā dienā, pareizāk - naktī, un uzliku aktivizēties, bet tas tā. :D
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-28/715568
-Kas notika?- pie manis piesteidzās Jūlija un centās izprast notikušo.
-Nekas, es nevarēju neko pateikt,- klusi atzinos un noslīdēju gar sienu. Apķēru savas kājas un, atstutējusi pieri uz ceļiem, atļāvos jau atkal raudāt. Kristaps apjucis atvainojās un iegāja palātā pie Lūkasa, bet paldies Dievam, Jūlija palika ar mani, par to es esmu pateicīga.
-Viss labi, rīt tu noteikti saņemsies,- draudzene mani mierināja, glaudot man muguru. -Es esmu tepat,- viņa mierināja un es pacēlu galvu, lai uz viņu paskatītos.
-Paldies, Jūlij,- klusi noteicu un piecēlos kājās. -Paldies par visu,- piebildu un viņu apskāvu.
-Lūdzu,- viņa atteica un es jutu, ka viņa pasmaida. -Diez ko Kristaps tik ilgi tur dara?- viņa jautāja.
-Ej un paskaties,- iedunkāju viņu un meitene iegāja palātā. Pa īso laiku, kad durvis bija atvērtas, redzēju, ka Kristaps cenšas nomierināt Lūkasu, jo viņš bija manāmi satraucies par kaut ko. Šķiet, ka tā ir mana vaina. Nopūtos un, atgāzusi galvu, aizvēru acis. Nē! Es tur iekšā neiešu.
Negribīgi aizgāju pa gaiteni, attālinoties no palātas durvīm un tuvāk izejai.
Izgāju pa slimnīcas durvīm un, skatoties uz zemes, es gāju tālāk, līdz kāds uzskrēja man virsū. Paceļot skatienu, sapratu, ka šo cilvēku pazīstu.
-Noa?- jautāju un atkāpos.
-Sveika,- puisis man veltīja žilbinošu smaidu.
-Mm.. Man jāiet,- noteicu un centos tikt puisim garām, bet viņš saķēra manu roku un, kad centos to izraut, viņš mani pievilka sev klāt. -Laid mani,- caur sakostiem zobiem norūcu.
-Labi, labi,- Noa noteica, bet mani nelaida vaļā. -Bet tu neteici kad,- viņš piebilda.
-Laid mani, tagad,- izlaboju. -Laid!- šoreiz daudz skaļāk teicu, jo Noa nemaz nedomāja mani laist vaļā. Mums tika pievērsti vairāki skatieni, bet Noa tikai pievilka mani sev ciešāk klāt.
-Tu esi interesanta,- viņš domīgi teica.
-Zinu,- atteicu.
-Tiešām interesanta meitene,- Noa atkal noteica un es nobolīju acis. Idiots.
-Liec Natai mieru, pedofīl,- aiz Noa muguras uzradās niknā Jūlija. Noa pagriezās pret meiteni un pasmīnēja.
-Ko tad tu izdarīsi, ja nelikšu viņai mieru?- viņš smīnēdams jautāja un pievilka sev pavisam klāt.
-Laid mani!- uzbļāvu un izrāvos no viņa tvērniena. Pagriezos pret viņu un ar kulaku iesitu pa žokli. Situ no visa spēka, un ceru, ka zilums paliks, bet es par to īpaši neaizdomājos, jo puiša kulaks sasniedza arī manu seju. Puisis man iesita pa vaigu.
Sāpīgi, bet ciešami. Es neraudāju, nav jau tik spēcīgi, kā sitieni, ko saņemu no Oļega.
Pietēloju, ka nenormāli sāp un pieliku roku pie vaiga. Joprojām neraudāju, tikai murmināju kaut ko.
-Piedod,- Noa vainīgi sacīja un nāca man tuvāk. Tieši tas, ko es gaidīju! Viņš bija tikai soļa attālumā. Saņēmu viņa matus kulakā un parāvu tos uz augšu, tie bija pietiekami gari, lai ko tādu izdarītu. Lieki netērēju laiku un ar ceļgalu iespēru viņam pa vēderu. Puisis saķēra savu vēderu, atlaidu viņa matus un viņš nokrita ceļos manā priekšā.
Gandarīta pagriezos pret šokēto Jūliju.
-Kas? Vajadzēja iztērēt kaut cik sava spēka,- noteicu. Nemaz nejutos vainīga. -Tagad ejam pie Sanda?- ierosināju. Spēka man vēl daudz, tas gan.
-Nē, tu viņu vēl nositīsi līdz nāvei,- Jūlija teica un es atskārtu, ka viņai bija bail. Bail no manis. Vainīga ieskatījos viņas acīs.
-Labi, neejam,- noteicu un pacēlu roku, lai uzliktu to uz draudzenes pleca, bet viņa aizžmiedza acis un sarāvās gaidot sitienu, kuru nemaz nedabūja, jo tāds nebija plānots.
-Jūlij?- asarām acīs, uzrunāju meiteni. Viņa pavēra vienu savu aci un noskatījās kā nolaižu savu roku. Es negribēju, lai viņai ir bail no manis. Es nemaz nebiju iedomājusies, ka tas varētu jebkad notikt. Ko es esmu izdarījusi?
Asarām ritot aizskrēju. Dzirdēju Jūliju, kura mani sauca, bet es neapstājos es skrēju prom. Viņai ir bail no manis. Es nevēlos viņu nobiedēt vēl vairāk. Skrēju tālāk, šoreiz es zinu kur.
Mājās.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedejais-glabins-30/715681
