Emīlija skrēja pa mežu un juta, ka kāds viņai seko. Viņa ātri pameta skatienu atpakaļ, bet neko neredzēja. Tirpoņa līda no kājām augšum, vēstot, ka vajātājs ir tuvu. Emīlija paklupa pār kādu sakni, kas nepaklausīgi līda ārā no zemes. Viņa mēģināja piecelties, bet nespēja - potīte ir izmežģīta. Meitene izbailēs klusi iekliedzās, jo sajuta, ka radījums ir klāt. Tas apstājās dažu metru attālumā no viņas, bet to vēl aizvien nevarēja saskatīt. Tas lēni soļoja pie Emīlijas, lēni murrādams triumfā, ka sasniedzis meiteni, un nu varēs to nogalināt.
Tas piegāja pie viņas un noliecās, izbaudīdams meitenes bailes. ''Mazā princese,'' tas šņāca ''atkal tiekamies, bet šoreiz tu neizbēgsi no nāves.'' Radījums bija cilvēka lielumā, bet varēja redzēt, ka tas ir spēcīgs, spēcīgāks par visiem, ko Emīlija bija redzējusi. Tas bija sarkanīgi brūns un kārpains, vārdu sakot - neglīts. Un seja. Tā likās tik atbaidoša, ka pat skatīšanās uz to sagādāja sāpes. Tā bija ovāla, pilnīgi gluda un tajā atradās piecas acis - divas vienā sānā, divas otrā, bet piektā bija pašā pieres centrā, kur tā alkatīgi aplūkoja meiteni. Deguna vietā radījumam bija tikai caurums, no kura mutuļiem vien vēlās dūmi. Mute bija milzīga, bet bez lūpām, tā ka varēja izskaitīt visus asos ilkņus, kas gaidās jau sņakstēja.
Radījums atliecās atpakaļ, pasmaidīja šausmīgu smaidu un jau pacēla neglīto ķepu, lai nogalinātu Emīliju, kad kaut kas jeb kāds to notrieca no kājām. Radījums dusmās ierēcās un tā rēcienam atbildēja vēl skaļāks rēciens - bija klāt Ārons.
Jaunais vīrietis pielēca kājās un metās virsū radījumam, kas apdullis gulēja sūnās. Abi saķērās asiņainā cīņā, katrs savu mērķu vadīts, radījums, lai nogalinātu meiteni un Ārons - lai to nosargātu. ''Emīlij, bēdz!'' iesaucās Ārons. Emīlija vaidēdama pietrausās kājāš un, cik vien ātri varēdama, devās tālāk. Ejot, meitene ātri paskatījās atpakaļ un ieraudzīja, kā Ārons ar nagiem pāršķel radījuma rīkli. Tas sabrūk zemē un jaunais vīrietis pieliecas, lai pārbaudītu vai tas ir miris. Emīlija jau gandrīz aiz laimes un atvieglojuma iekliedzās, bet tad šausmās sastinga, kad ieraudzīja kā radījums iegrūž savu roku Ārona vēderā, puisi uzšķēržot un tad, tikai tad radījums saļima. Tas bija beigts.
Ārons lēni piecēlās un ar aizmiglotu skatienu palūkojās uz Emīliju. Viņš paspēra dažus soļus uzpriekšu un sabruka, kamēr meitene piesteidzās pie viņa. Viņa pietupās un ievilka Ārona galvu sev klēpī. ''AK, Āron, lūdzu nemirsti,'' Emīlija lūdzās '' palīdzība jau drīz būs ceļā. Āron! Skaties uz mani,'' viņa sacīja. Ar grūtībām pavēris acis, vīrietis palūkojās uz meiteni un drūmi pasmaidīja. Viņš lēni pacēla roku pie meitenes vaiga un klusu nočukstēja: ''Neraudi, mīļā, viss būs labi.''
Emīlija redzēja, ka Ārons pats īsti netic saviem vārdiem un tas lika viņai izmisumā sarauties. Ārons mira. Viņš izglāba viņas dzīvību un tagat maksā par to. ''Āron, klausies,'' Emīlija apņēmīgi čukstēja ''es tevi atradīšu un kad tas notiks, es tevi atbrīvošu. Es iešu kaut uz elli, lai tevi atrastu. Es apsolu.''
Ārons atkal pasmaidīja un aizvēra acis. Dzīvība pameta viņu.
***
Emīlija Millere pamodās raudādama. Viņa redzēja sapni tik spilgti, ka tas likās kā īstenība. Viņu pat mocīja nežēlīgas un neizskaidrojamas sāpes par jaunā vīrieša nāvi, lai gan viņa to vīrieti nekad mūžā nav satikusi. Viņa izkāpa no gūltas un palūkojās pūlkstenī. Bija trīs naktī. Emīlija ietinās halātā un izšļūca no istabas. Ejot uz virtuvi, sapnis jau sāka gaist, atstājot tikai smeldzīgas sajūtas.
Nonākusi virtuvē, Emīlija ielēja sev glāzi auksta ūdens un sakrustotām rokām tur nostāvēja vai veselu mūžību, cenšoties atsaukt atmiņā savu sapni, bet tas neizdevās. Nopūtusies, meitene paraustīja plecus un gāja atpakaļ uz savu istabu. Lai arī kas bija bijis sapnī, tas noteikti neko nenozīmē, nodomāja Emīlija.
Bet viņa kļūdījās. Sapnis bija tikai sākums.
