http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-3/665007
Trīs var glabāt noslēpumu, ja divi no viņiem ir miruši. /Bendžamins Franklins./
Nezinu, cik ilgu laiku biju nemaņā, bet, kad attapos, man pie deguna bija piegrūsta pēc spirta smirdoša lupatiņu un kāds balstīja manu galvu. Strauji atvēru acis un tūlīt tās aizvēru, jo gaisma telpā bija ļoti spilgta. Kāds saudzīgi piecēla mani kājās un es tiku atbalstīta pret leti. Beidzot iestājās apjukums. Kas notika?
-Jaunkundze, vai stipri sasitāties?- puisis, kas izskatījās pēc Adriana man vaicāja un man nācās pacelt galvu uz augšu, lai viņu novērtētu. Tas bija viņš. Neapšaubāmi. Tas pats smaids, tie paši vaibsti, tās pašas acis. Es vēl nebiju gana attapusies, tāpēc jau atkal nošļuku zemāk, bet puisis mani uzķēra,- Saukt ātros?
-Nevajag, nē, nē,- es nomurmināju un paskatījos uz viņu.- Vai tu esi Adrians?
Puisis manāmi apmulsa,- Nē, mani sauc Andis,- puisis rūpīgi mani nopētīja un tad nosmīnēja,- Tik stipri sasitāt galvu?
-Nē, nē,- es uzreiz aizstāvējos,- Vienkārši kāds, kurš uzdevās par jums nu apdraud mani. Un es pirmajā brīdī jūs notvēru par...- pati apstulbu no tā, cik dumji es izklausos,- Vai tu tiešām mani nezini vai tikai tēlo?
-Par ko jūs runājat?- jaunietis nesaprata un es smagi nopūtos. Ko darīt? Ja nu tas ir Adrians un vienkārši izliekas, ka mani nepazīst? Bet ja nu tas ir absolūts svešinieks, kurš neko par to nezina?
-Mani izseko, tas arī viss..-
Puisis apdomājās,- Un kāds tam sakars ar mani?- puisis no kabatas izņēma mazu, sarkanu grāmatiņu, ko pasniedza man. Satvēru to rokās un vien tad apjautu, ka tā ir viņa pase.
Te nu arī ir atbilde, mana zemapziņa nočukstēja. Atvēru pasi un atradu lapu, uz kuras bija nodrukāta Anda Šmēdes bilde un dzimšanas dati. Viņš bija vecāks par Adrianu. Un vēl kas, viņš nebija Adrians. Bet kurš tad bija?
Sapurinājos un pievērsos iemeslam, kāpēc biju ieradusies. Par pārējo domāšu vēlāk,- Mašīnai motors nepielec,- mainīju tēmu un arī Andis atslāba. Puisis apgāja ap leti un apsēdās vietā, kur iepriekš sēdēja īdzīgais vīrietis.
-Kas tieši par problēmu?- Andis vaicāja un kaut ko apskatījās datorā, uz mani viņš pat nepaskatījās. Arī es novērsos, jo uzlūkot viņu bija dīvaini. Seja bija pazīstama, bet balss un attieksme- svešas. Tas bija kaut kas..ļoti dīvains. It kā likās, ka viņu pazīstu, bet tajā pat laikā viņš bija svešs cilvēks.
-Jaunkundze?- puisis atgādināja par savu klātbūtni un es samirkšķināju acis vairakkārt. Fokusējies, Lilija. Lai vismaz nav kauns pa visu ģīmi.
-Motors nepielec,- es paskaidroju un puisis pamāja. Tad viņš pacēla rādītājpirkstu un aicināja mani apsēsties blakus. Paklausīju un pamanīju, ka puisis ir iegājis tajā pašā mājaslapā un atvēris savu profilu. Viņam albumā bija daudz vairāk bilžu, nekā Adrianam un viss liecināja par to, ka tas ir īstais Andis Šmēde. Bet kas tad bija Adrians?
-Tūlīt palūkosimies,- Andis noteica un atvēra vietni google, kurā iekopēja kādu adresi un nospieda apstiprinājuma pogu. Pēc brīža uz ekrāna bija redzami visi viņa attēli no dažādiem portāliem.- Interesanti..- puisis prātoja un atvēra interneta pārlūkā kādu adresi, kurā izlēca tas pats ziņojums, kas vakar.
Lietotājs nav atrasts.
Šāda lapa neeksistē.
Pamēģiniet vēlreiz.
-Vai policijai ziņojāt?- Andis izklausījās aizdomājies un pagalam apmulsis. Pamāju, jo nebiju pārliecināta par savām runasspējām. Andis pamāja un aizvēra interneta pārlūku.
-Tātad, mašīna,- puisis atgādināja par svarīgāko un uzrakstīja mašīnai talonu, ko pasniedza man,- Būs gatava ceturtdien, murrās kā kaķēns,- vai man likās, vai Andis mēģināja atstāt uz mani iespaidu? Piecēlos kājās un apgāju otrpus letei.
-Cik jāmaksā?- es pajautāju un puisis nosauca cenu un uzreiz samaksāju. Tad, it kā kaut ko atcerējies, Andis palūdza man atdot taloniņu. Aši kaut ko uzrakstījis, puisis pasniedza lapiņu man atpakaļ un ar smaidu uz lūpām pavadīja manu aiziešanu.
Tikko biju izgājusi no garāžas, sapratu, ka man nav ar ko braukt. Jau gribēju iet atpakaļ, kad atcerējos par vēstuli no Adriana, ko biju guvusi vakar.
„Tas uz ko tu skaties nav tas, ko tu redzi!”
Kad gribēju iegrūst vēstuli atpakaļ kabatā, man no rokām izkrita talons, uz kura otrā pusē bija uzrakstīts Anda telefona numurs un piebilde
„Ja nu sagribas parunāt vai kaut kā tā. Gaidu! : )”
Rokraksti nesakrita. Mazliet domīga devos uz tramvaju un vien tad man ienāca prātā doma, kurš varētu slēpties aiz Adriana. Tas noteikti bija kāds, kurš mani labi pazina un gribētu mani pārmācīt. Biju gandrīz pārliecināta, ka tas bija viens no maniem brāļiem. Steigšus devos mājās un, kad izkāpu no tramvaja un devos uz mājām, paātrināju gaitu līdz nonācu pie pastkastītes, kur jau atkal bija dāvana. Šoreiz tā bija mana bērnības bilde.
„Kad tu baidies, tu izskaties ļoti skaista!”, vēstīja piebilde uz fotogrāfijas muguriņas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pedeja-dziesma-5/665193#commentBlock
