Enjoy ;)
23:10.
Mēs atradāmies manā mājā ar vecākiem. Pēc pirmajām minūtēm jaunajā gadā, mēs ejam uz ballīti pie Kristiāna. Beidzot atnāks arī Toms ar savu draudzeni. Viņa meiteni sauc Džeina. Jauka meitene, bet jaukāka par mani. Viņa pēc rakstura tiešām atgādina mani. Mēs tik labi saprotamies, bet zinām, ka mūsu draudzībai nav lemts ilgs mūžs, jo nedzīvojam tuvu. Mēs būsim tikai labas paziņas.
-Nu, mazie un lielie, pusaudži un sencīši! Man šis gads bija prieku pilns ar jums visiem!- Gundars kā jau vienmēr uzstājās ar savu runu. Katram bija kaut kas jāsaka.
-Daudzas jautrības manā dzīvē notika pateicoties Laimai! Es pat viņas dēļ iepazinos ar skaistu meiteni! Paldies, Laima!- Valters sacīja, pārējie uzgavilēja man, bet es nosarku.
-Mēs visi esam viena ģimene! Ja nebūtu jūsu visu, tad es tagad graizītu sev vēnas un vēl sazin ko darītu, bet jūs taču esat te!- es iesaucos.
-Jā… Nu tagad tava kārta, Tom!- teica tētis.
-Nu, paldies es saku savai skaistajai māsīcai, matu kopšanas speciālistam- brālēnam, ģimenei, visiem draugiem un savai mīļajai meitenei! Bez jums šis gads būtu garlaicīgs!- Toms ierunājās.
-Man liekas, ka es tūlīt raudāšu!- ķircināja Valters un mēs visi iesmējāmies.
Tā nu visi pateicās par šo gadu un devās skatīties salūtu. Es gan ne, jo es vairs nevaru viņu paskatīties. Kopš septiņu gadu vecuma es vairs neskatos, jo man vienreiz apžilbināja acis. Tas man sagādā sāpes.
Ar mani kā vienmēr palika brālis un tētis.
-Nu laimīgu jauno gadu, sirsniņ!- tētis mani apskāva,- Laimīgu jauno gadu, dēls!
-Laimīgu tev arī, tēt! Un protams arī tev, bračiņ!- es abus apskāvu un iedevu buču uz vaiga.
-Laimīgu jauno gadu!- brālis iesaucās.
Mēs kārtējo reizi skatījāmies Rīgas, Krastmalas salūtu. Ļoti skaists tas bija, bet man jau gribētos skatīties to klātienē! Tad mūs tētis pacienāja ar dzeramajiem. Mani ar šampanieti, bet brāli ar šņabi. Mēs mazliet iedzērām un tad gājām pie Kristiāna.
Iegājuši Kristiāna mājā, mūs sagaidīja Natālija ar Mārtiņu. Natālija mūs abus apskāva un sāka čubināties ap Valteru. Ja godīgi, tad skats uz viņiem bija dīvains, bet ko tur padarīs. Tad mani apķēra Mārtiņš un noskūpstīja. Pēc dažām minūtēm pie mums piesteidzās Toms ar savu draudzeni un Kristiāns ar Žannu. Visi kārtīgi ballējās un katrā istabā kāds mīcījās. Ar laiku pazuda Valters ar Natāliju, bet es negāju meklēt, jo zināju ko ieraudzīšu.
-Kā patīk mana kolosālā ballīte?- Kristiāns jautāja.
-Vienkārši Awesome!- es atbildēju.
-Kristiān!- iesaucās Mārtiņš.
-Nu, nu?
-Ko tavi senči teiks, ka te visi ir vafelē un mīcās?
-Viņi taču pie Laimas kā pārējie!
Ap sešiem visi pazuda. Dažs rāpoja, dažs bija kā čūska- līda, bet dažs vienkārši aizgāja. Takā visi bija pālī izņemot Mārtiņu, tualetes bija aizņemtas. Labi, ka Kristiānam tādas četras katram gadījumam.
Viņam ir četras tualetes, jo Kristiāna tētis ir baigais ballētājs, un viņam bieži ballītēs kāds paliek pa nakti, un tualetes aizņemtas.
Kad daļu no indes izvēmu, mani uz gultu aiznesa Mārtiņš. Viņš mani noģērba līdz apakšveļai, jo es nebiju spēcīga kaut ko izdarīt. Un tad atkal es ieraudzīju viņa satriecošo augumu, un seksīgo rētu, bet ilgi savas acis mielot nevarēju, jo atslēdzos.
1.Janvāris. 12:00
Mani mocīja galvas sāpes un diez ko daudz no vakardienas es neatceros. Es pamanīju, ka man blakus sēž Mārtiņš un skatās uz manis.
-Labrīt, dusošā princese! Kā jūties?
-Sveiks, mans princi! Galva sāp!- es atbildēju.
-Nu tad še! Iedzer tableti.- Mārtiņš man iedeva pretsāpju tableti un glāzi ūdens.
-Paldies!- es teicu un izdzēru tableti,- Vai tu varētu man pastāstīt, kas vakar notika labs? Man lielākā daļa ir miglā tīta!
-Nu labi, bet vispirms ejam lejā! Es visiem stāstīšu!- Mārtiņš pasmaidīja un izcēla mani no gultas kā zīdaini. Izrādās, ka Mārtiņš bija paspējis aiziet līdz manai mājai un atnest drēbes. Es vienmēr esmu zinājusi, cik viņš ir gudrs. Man viņš bija atnesis zilos džinsus un tēta džemperi.
Visi jau gaidīja lejā. Daži vaidēja no galvas sāpēm, bet daži vienkārši dzēra ūdeni un gulēja. Skats bija interesants.
-Nu, Mārtiņ, stāsti visu vakaru un nakti, jo mēs atceramies tikai dažus momentus, kas nav diez ko interesanti.- Valters teica.
-Nu ok! Sāksim ar to, ka visu vakaru katrs dejoja. Visi bija reālā vafelē un tad Tu ar Natāliju kaut kur pazudi. Neviens negāja meklēt, jo zināja, ko ieraudzīs. Cerams, ka izsargājāties!- iespurdzās Mārtiņš.
-Aizveries, Mārtiņ!- Valters iesaucās un Natālija nosarka.
-Un tad ap sešiem no rīta visi pazuda. Protams, ka tualetes bija aizņemtas. Nu visātrāk aizgāja gulēt Kristiāns ar Žannu, tad sekoja Toms ar Džeinu, tad es aiznesu Laimu un gan jau kaut kur rīta pusē beidza arī Valters ar Natāliju!- visi sāka smieties, bet Natālija vēl vairāk nosarka.
-Kāds ir šodienas paģiru plāns?- es jautāju.
-Nogulēt te visu dienu un vakara pusē jāiet pie Valtera skatīties kā senčiem iet!- Kristiāns atbildēja.
-Toms gan jau močīs mājā tikai parīt vai ne?- es cerīgi jautāju.
-Protams! Sencis te grib paārdīties un es gribu savai meitenei parādīt šo skaisto vietu!
-Man liekas, ka es kādu laiku vairs neballēšos!- iesmējās Kristiāns saķerdams galvu.
-Bet es labāk gaidīšu savus astoņpadsmit gadus un tad mazliet iedzeršu, bet šādi vairs neatkārtošu!- es iesmējos.
-Man liekas, ka es tāpat!- Kristiāns man piekrita.
-Cik tad tev gadu ir, Laima?- jautāja Džeina.
-Nu pašlaik man ir sešpadsmit, bet martā paliks septiņpadsmit!- es atbildēju.
-Tad es esmu gadu vecāka par tevi!- Džeina izskatījās vīlusies,- es domāju, ka tu esi tik pat veca kā Toms!
-Nu tik veca jau es neesmu!- es iesaucos. Nedomāju, ka izskatos tik veca, bet varbūt uzvedos? Nē, diez vai, jo es uzvedos tik bērnišķīgi, ka varētu padomāt, ka man tikai vienpadsmit gadu.
Visu dienu mēs patiešām pavadījām guļot, klausoties mūziku un skatoties televizoru. Vakarā mēs devāmies pie manis skatīties kā vecākiem iet. Mārtiņš ar savējiem aizbrauca mājā, Kristiāns ar savu mammu aizvilka viņa tēvu mājā un līdzi gāja Žanna, bet mēs atlikušie četri sēdējām un klausījāmies kā vecākiem gāja. Pēc tam izstāstījām kaut ko labu, ko vecāki varētu pieņemt. Īpaši jau neko labu neizstāstījām, jo nekā nebija vienīgi tas, ka visi dejoja. Kad mammas aizgāja uz otro stāvu skatīties savus seriālus, Toma tētis prasīja: - Nu cik daudz izdzērāt?
-Pietiekoši, lai neatcerētos lielāko daļu!- es iesmējos.
-Jā, bet es gan daudz atceros, jo daudz nedzēru!- Natālija palielījās.
-Jā… Protams, tu taču aizgāji ar Valteru kaut kur pamīcīties un nesanāca nekāda iedzeršana!- es un Toms sākām smieties, bet Valters apķēra Natāliju, jo viņa nežēlīgi nosarka.
-Ohho! Tu nu gan laid, Valter! Cerams, ka izsargājāties!- Gundars sāka smieties.
-Tu taču tāds pats kā Laima ar pārējiem!- Valters tēloja, ka apvainojas.
-Kurš gan tāds nav!- tētis iesaucās.
-Nu ko Laima TĀDU izdarīja?- Gundars jautāja.
-Mārtiņš ar sportu nodarboties nevar!- sāka smieties Valters un es viņu iedunkāju.
-Es tikai apvēmu tualetes podu!- es teicu un pati sāku smieties.
-Nu tad jau labi, jo dzērumā… tas nu gan nav forši! Var gadīties takā man un sekas…. Toms!- Gundars sāka ņirgt, bet Toms bija sašutis un mēs visi mutes pavērām vaļā.
-Es biju negaidīts?
-Nu it kā, bet tava māte jau sen gribēja bērnu, bet nevarēja mani vēl pielauzt, un šī tev bija laba izdevība. Kad uzzinājām, ka tava māte ir stāvoklī, tad es apjautu, ka tiešām gribēju tevi, un kad uzzinājām, ka tu būsi puika es biju starā!- paskaidroja Gundars.
-A Valters un es arī bijām negaidīti, tēt?- es jautāju.
-Nu, nē, bet mēs gribējām meiteni nevis Valteru, bet tad apradām un tagad esam laimīgi! Bet tu, Laima, gan biji gribēta! Mēs tieši cerējām, ka būs meitiņa, Lai ir kas tavam brālim kaut ko pačakarē!- iesmējās tētis.
