Patrīcija aizelsusies atskrēja līdz ēstuvītei bet no Lantisa tur nebija ne miņas.Viņa juta acīs sariešamies asaras.Viņa skatijās visapkārt bet nekur puisi nemanija.Viņa izvilka telefonu un aizrakstija brālim ziņu vai viņš varot noskaidrot kur ir Lantiss.Brālis viņai atrakstija ka darīšot ko varēšot.Patrīcija apsēdās pie galdiņa un iecēla Mazulīti sev klēpī.Viņa nožēloja to ka bija tik asa pret Lantisu.Viņa vispār nesaprata ko lai tagat dara.Ja nu Lantiss vairs negribēs meiteni redzēt?Ja nu tās ir beigas?Viņa pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt jo viņa saprata ka viņiem tāpat būtu beigas jo Lantisam būtu jābrauc prom.Tas visam pieliktu punktu.Cik ilgi viņi sarakstītos un melotu viens otram mēnesi divus?Ilgāk laikam viņa to vienkārši nespētu izturēt.
Patrīcija sēdēja un glaudija suņuku kas atradās viņai klēpī.Viņa cerēja ka brālim izdosies uzzināt kur atrodas Lantiss.Tad atsanēja pīkstiens viņas telefonā.Viņai bija pienākusi īsziņa.Meitene ātri to atvēra un sāka lasīt.-Patrīcij man zvanija Lantisa māte Viņš ir slimnīcā.Lūdzu nomierinies un ej mājās es aizbraukšu un visu noskaidrošu.Un tad aizbraukšu pie tevis.
Patrīcija sāka raudāt vēl trakāk.Vai Lantis sev būs nodarijis pāri?Viņa ātri uzspieda Nikalāva numuru jau pēc 3 signāla brālis pecēla klausuli-Es braukšu ar tevi.
Nikalāvs nopūtās un iebilda-Būs labāk ja es braukšu viens pati zini cik tas tev būs grūti.
-Bet izstāsti kas ar viņu ir noticis.
-Patrīcij tas ir sarežģīti Es nedrīkstu neko tev teikt jo Lantiss pats tev to vēlējās izstāstīt.
-Nikalāv lūdzu ņem mani līdzi lūdzu.
Varēja dzirdēt kā brālis kaut ko klausulē noņurd.Tad tomēr viņš piekrita ar vienu norunu ja Patrīcija nepiepuņķos visu viņa mašīnu.Patrīcija pateica kur viņa pašlaik atrdodas un Nikalāvs nolika klausuli.Tas bija šausmīgi meitene sēdēja un raudāja garāmgājēji tikai šķībi noskatijās uz viņu.Kāds pienāca klāt un pajautāja kas noticis.Meitene tikai papurināja galvu un pateica ka viss esot labi.Viņa jutās vainīga.Viņa ienīda sevi.Tad viņa redzēja kā Piebrauc Brāļa mašīna viņa pasmaidija un iekāpa tajā iekšā.
-O jā suņa spalvas manā mašīnā tieši tas ko es vēlējos.Nikalāvs tikai nobubināja un pameta acis uz mazulīti kurš smilkstēja.Patrīcija nolamāja brāli sakot ka tas pašlaik nav svarīgi.Nikalācs tikai paraustija plecus un sāka braukt.
-Tev nevajadzēja ar braukt man līdzi.Viņš sacija.Bet Patrīcija vairs nebija apturama.Viņa teica ka viņa nepadosies un ka viņai ir tiesības uzzināt kas notiek ar Lantisu tieši tik pat daudz cik Nikalāvam.Nikalāvs tikai psmējās-Gribēšu redzēt kāda būs tava attieksme pret Lantisu kad uzzināsi kāpēc viņš ir nonācis slimnīcā.Un vēl kas neraudi jo tur būs arī Lantisa māte.
Patrīcija juta kā tirpas pārskrien pāri kauliem.To viņa negribēja viņa negribēja satikt Lantisa māti.Tomēr Nikalāvs uzstāja ka viņai tas būšot jādara.Tomēr Patrīcija bija gatava pat satikt puiša māti tikai galvenais lai viņa tiktu pie Lantisa.
Kad viņi apstājās pie lielās slimnīcas ēkas Patrīcija ātri izlēca laukā no mašīnas un skŗēja uz slimnīcas durvju pusi.Nikalāvs viņai ar ātriem soļiem gāja no mugurpuses.Viņi iegāja uzņemšanas nodaļā kur viņiem pretī nāca raudoša sieviete viņa apķērās Nikalāvam ap kaklu.Tā laikam bija Lantisa māte.
-Tas atkal notiek.Es zināju ka tā būs.Viņa caur šņukstiem teica.Nikalāvs viņu apskāva un mierināja.Sievietei bija tumši brūni mati Lantiss tos noteikti bija mantojis no vinas.Abi tik tiešām bija līdzi viensotram.Patrīcija klusām pateica labdien.Un ieklepojās.Sieviete atlaida Nikalāvu un ar nicinošu skatienu paskatijās uz meiteni.
-Tu esi Sesīlija?
-Patrīcija.Meitene izlaboja.Tomēr neizskatijās ka tas kaut kādā veidā ietekmētu sievieti.
-Jā Lantiss kaut ko laikam stāstija par tevi.Meitene juta ka nosarkst.Sieviete paskatijās uz Nikalāvu -Viņi nevienu nelaiž iekšā pie viņa palātā es jau visādi izmēģinājos viss velti.
-Es atvainojos ka iejaucos, bet varbūt es drīkstu pamēģināt?
Lantisa māte paskatijās uz meiteni ar naid pilnu skatienu.
-Labāk paklusē skuķi,Ja miesīgu māti nelaiž tad jau kaut kādu skuķi jau ne tik nelaidīs.
Patrīcija juta ka acīs sariešas asaras bet viņa ātri tās aizslaucija.Viņa nevēlējās raudāt šīs rupjās nejaukās sievietes priekšā.Tas būtu kā ļaut viņai uzvarēt.Nikalāvs kaut ko iečukstēja sievietei ausī tā paraustija plecus.Patrīcija jutās leika bet viņa nevēlējās doties prom.Viņa piegāja pie ārstes un jautāja-Labdien mani sauc Patrīcija Rošela esmu Lantisa Ruheila draudzene vēlos noskaidrot viņa stāvokli.Ārste ieaicināja meiteni kabinetā.
-Vai jums ir kāds personu apliecinoš dokoments?Viņa vaicāja un kaut ko pierakstija savā piezīmju grāmatiņā.Meitene piekrītoši pamāja ar galvu un izvilka no somas savu pasi un uzrādija to ārstei.Viņa atkal kaut ko ierakstija savā blociņā.
-Lantiss Ruheils cieš no Ļoti reta un diezgan smaga vīrusa es jums pateiktu tā pilno nosaukumu bet tas jums gan jau neko neizsacītu tāpēc paskaidrošu to pavisam vienkāršos vārdos.Patrīcija piekrītoši pamāja ar galvu.
-Šis vīrus ir tā kā vēzis tas salauž cilvēku.Tā pazīmes ir Grūta elpošana , smagas galvas sāpes, un vemšana.Jūsu draugs ar to sirgst jau 3 gadus.Par laimi viņš ir izgājis ķimijterapiju un tas palīdzēja nedaudz samazināt vēža šūnas.Bet ne pilnībā.Viņam ir patsstāvīgi jāapmeklē slimnīcu Viņam šeit bija jāierodas pēc nepilna mēneša nu jeb pāris nedēļām bet viņa organisms domāja savādāk.Pašlaik viņš ir pieslēgts pie māskslīgās elpināšanas un viņam tiek pārlietas asinis.
Patrīcija sāka raudāt.Tas bija smagi.Tikai tagat viņa saprata ka viņš patiesībā nebūtu braucis uz Dienvid āfriku.Viņš būtu šo gadu pavadijis slimnīcā.
