- Lanss sen nav redzēts, - Kriss teica. – Vai tikai viņš pa ceļam uz šejieni nav iekritis kādā atvērtā kanalizācijas lūkā?
No „Glory & Shame” skaļruņiem skanēja Džeka liktā mūzika, klubs kā parasti bija pilns līdz malām, savukārt es kā parasti sēdēju uz viena no tumši sarkanajiem samta dīvāniem kopā ar Krisu un Nolanu.
- Nē, Lanss pašlaik ir aizņemts ar citām lietām, - Nolans sacīja. Reizēm man atlika tikai pabrīnīties, kā viņš vienmēr pamanījās būt tik labi informēts. Nolans teicami orientējās vēsturē (sevišķi divdesmitā gadsimta), pašreizējās politiskajās un ekonomiskajās aktualitātēs, kā arī ļoti labi zināja, ko šobrīd dara tas vai cits Ņujorkas vampīrs. – Nesen viņš ieradās pie Demiana un Metjū un sarīkoja tur īstu cirku.
- Droši vien klāstīja to pašu, ko parasti, vien nomainot vārdus „Lestenhārta un Hārpers” uz „Kelso un Rodžess”, - es minēju.
Nolans pasmaidīja.
- Gandrīz uzminēji. Jūs arī nedaudz tikāt pieminēti. Lanss staigāja apkārt pa teritoriju, kritizēdams Demianu un Metjū un sūkstīdamies par to, ka vampīri arvien vairāk novēršas no tradicionālā dzīvesveida un pievēršas visādām muļķībām. Viņš teica, ka tas viss esot sācies ar mākslīgo asiņu parādīšanos. Ja nebūtu Lestenhārtas un Hārpera izgudrojuma, nebūtu vajadzības pēc Demiana un Metjū projekta.
Demians un Metjū pirms pāris gadiem bija nopirkuši lielu meža teritoriju Pensilvānijas štatā un ierīkojuši tur peintbola laukumu vampīriem. Vampīri pēc dabas bija mednieki un šos instinktus kaut kur vajadzēja likt lietā. Lanss, protams, uzskatīja, ka uz turieni dodas vienīgi „SLOOD” lietotāji, kuriem mākslīgo asiņu lietošana bija atņēmusi medības, taču patiesībā peintbols bija populārs arī starp tiem, kuri pārtika no asinīm. Nebija nekāds noslēpums, ka uzbrukt cilvēkam nav liela māksla – pāris sekundes un lieta darīta. Tieši tādēļ vampīri bija sajūsmā par iespēju izskraidīties pa vairākus desmitus hektāru lielo mežu, izspēlējot dažādas misijas.
- Un ko Lanss teica par „Kelso pili”? – es jautāju.
- Neko. Manuprāt, viņš par to nezina, - Nolans sacīja.
Pirms kāda gada Demians nāca klajā ar jauninājumu – savā vārdā nosaukto spēli, kuras laikā dalībniekiem bija jāpārvar dažādi šķēršļi: grāvji, tranšejas, sienas, virju tilti, labirinti un vēl daudz kas cits, lai nokļūtu līdz mērķim – viduslaiku pilij, kuras ieeja, protams, bija ciet un vampīri varēja likt lietā izdomu, mēģinot iekļūt pilī pa apkārt esošo grāvi vai rāpties augšā pa sienu, kamēr spēles rīkotāji no augšas viņus apmētāja ar akmeņiem, māla podiem vai gāza virsū sīrupu un taukus. Spēle, kuras ideju Demians bija aizguvis no japāņu TV šova „Takeši pils”, bija iemantojusi milzu popularitāti, galvenokārt tādēļ, ka noturēties tajā nebija viegli. Piemēram, spēle sākās ar skrējienu cauri meža klajumam, kurā dažādās vietās bija izraktas desmit metrus dziļas bedres. Kurš iekrita bedrē, izstājās no spēles. Nākamais posms bija skriešana cauri posmam, kurā vairākās vietās bija izvietoti kustību sensori. Uzkāpjot uz kāda no tiem no nekurienes parādījās milzīgā ātrumā lidojoša bumba, kura trāpot parasti notrieca vampīru no kājām. Bumba bija pildīta ar koši zaļu krāsu un trieciena brīdī bieži pārsprāga. Sekas zaļas ādas krāsas iemantošanai bija tādas pašas kā iekrišanai bedrē – izstāšanās no spēles. Arī mēs ar Džeku bijām to izmēģinājuši un tikām līdz pat pēdējam uzdevumam. Mēs bijām veikuši aptuveni divas trešdaļas distances, kad pār mums nolija akmeņu lietus. Džeks iekrita ūdenī pirmais, es ielidoju grāvī aptuveni trīs sekundes pēc viņa.
- Es neteiktu, ka man viņa pietrūkst, tomēr es labprāt uzzinātu, kas šobrīd darās Lansa galvā, - es teicu. – Ne velti ir teiciens: turi savus draugus tuvumā, bet ienaidniekus vēl tuvāk.
Nolans uzreiz uzķēra manu noskaņojumu.
- Tev ir nelāga priekšnojauta?
Es pamāju.
- Uz to pusi...
Kādu pēcpusdienu, kad mēs ar Džeku bijām ieradušies klubā, es pēkšņi pamanīju, ka viņš saspringst un cieši veras datoru monitoros. Ap kluba teritoriju bija uzstādīts vismaz ducis kameru, kuras gan parasti nerādīja neko ievērības cienīgu. Arī es piegāju pie monitoriem un paraudzījos tajos. Redzētais man lika sastingt.
- Nevar būt... – es izdvesu.
Džeks atguvās pirmais un metās pie durvīm.
- Vēro monitorus. Es pārbaudīšu, vai visas durvis ir aizslēgtas, – viņš uzsauca, izsteigdamies no kabineta.
Kamerās bija redzams tas, ko mēs ar Džeku gaidījām vismazāk. Specvienība. Vismaz ducis līdz zobiem bruņotu vīru un vairāki suņi. Vieta, kurā atradās „Glory & Shame”, bija gana nomaļa, lai neviens šeit neiegrieztos tāpat vien. Kāds viņus bija mums uzsūtījis.
Šobrīd bija tikai pieci pēcpusdienā un nevienam no kluba darbiniekiem vēl nevajadzēja ierasties. Džeks bija aizskrējis pārbaudīt kluba ieejas durvis. Ierodoties mēs tās bijām aizslēguši, tomēr viņš bija nolēmis tās pārbaudīt.
Izskatījās, ka specvienība īsti nezina, ko meklēt. Spriežot pēc tā, ka viņiem līdzi bija suņi, kāds viņiem bija ziņojis par pagrīdes narkotiku rūpnīcu. Šobrīd viņi pārvietojās pa vienu no pamestajām fabrikas telpām, tieši to, kuras grīdā atradās lūka, kura veda pie mums. Par laimi, tā bija uztaisīta tik nemanāma, ka nezinātājs to varētu meklēt ilgi. Atverot lūku, skatam pavērās stāvas kāpnes. Nokāpjot pazemē, nācējs ieraudzīja vairākas ejas. Viena no tām veda uz „Glory & Shame”. Uz kluba durvīm nebija nekāda uzraksta, jo tie, kuri uz šejieni devās, labi zināja, kādu vietu apmeklēs.
Džeks atgriezās.
- Viss kārtībā. Durvis ir kārtīgi aizslēgtas. Atliek cerēt, ka šodien nevienam neienāks prātā ierasties klubā agrāk.
- Cerēsim.
Džeks atkal pievērsās monitoram. Specvienība joprojām klīda pa teritoriju. Spriežot pēc tā, ka viņu skatiens bija vērsts uz priekšu, nevis uz grīdu, viņi nezināja, ka meklētais atrodas zem zemes. Bet varbūt es kļūdījos.
Domās iztēlojos vissliktāko scenāriju. Es zināju, ka arī Džeks šobrīd domā to pašu. Ja nu šo vietu atrod? Nelegāla kluba uzturēšana būtu tīrais sīkums, bet „Glory & Shame” bija pilns ar „SLOOD”! Kā mēs izskaidrosim milzīgu daudzumu asiņu mūsu noliktavas telpās? Labi, ekspertīze parādīs, ka tās ir mākslīgas, bet mums vienalga būs grūti izdomāt ticamu izskaidrojumu tam, kādēļ mums pieder klubs, kurā nav pieejams nekas cits kā vien mākslīgās asinis. Ja mūs ar Džeku aizturētu, mums varētu noņemt ne tikai pirkstu nospiedumus, bet arī DNS analīzes. Tiklīdz laboratorijā ieraudzītu rezultātus, mēs ar Džeku tiktu pārvērsti jūrascūciņās, kuras censtos izpētīt no visām pusēm. Cilvēki atklātu, ka vampīri patiešām pastāv un tad... sekas būtu neparedzamas. Ja nu nolemtu pārbaudīt arī mūsu draugu un paziņu loku?
Nē, to nevarēja pieļaut. Tieši tādēļ „Glory & Shame” telpās bija izvietoti vairāki spridzekļi. Mēs nevarējām pieļaut to, ka mūsu noslēpums kādu iemeslu dēļ nāktu gaismā. Vajadzības gadījumā Džeks nospiestu sarkano podziņu un „Glory & Shame” piederētu pagātnei. Es cerēju, ka šis solis mums nebūs jāsper.
Mēs joprojām cieši vērāmies monitoros, nepārmijot savā starpā ne vārda. Specvienība devās uz nākamo telpu. Ieeja klubā joprojām bija nosacītā drošībā.
Viens no specvienības parādīja signālu, kuru mēs ar Džeku tik ļoti gaidījām. Atkāpšanās. Tātad viņi patiešām nezināja, ka jāmeklē kaut kas, kas atrodas zem zemes. Pēc dažām minūtēm visi jau bija sakāpuši atpakaļ furgonā un devušies prom. Pamestās rūpnīcas virszemes teritorijā nebija nekā tāda, kas liktu viņiem uzkavēties.
- Ja es būtu cilvēks, manu muguru šobrīd klātu auksti sviedri, - es teicu.
Džeks izskatījās krietni mierīgāks par mani. Tas mani nepārsteidza. Karavīrs paliek karavīrs arī tad, kad karš jau sen kā beidzies.
- Kāds viņus mums uzsūtīja. Kurš gan mūs ienīst tik ļoti, lai spētu nodarīt ko tādu? – es jautāju.
Atbilde nebija tālu jāmeklē.
- Lanss! – mēs vienlaikus iesaucāmies.
- Šoreiz viņš ir pāršāvis pār strīpu! – es sacīju. – To nevar tā atstāt.
- Kā mēs viņam varētu atkosties? – Džeks jautāja. - Rokot otram bedri jāskatās, lai pats tajā neiekristu.
- Ir šis tas, no kā pat vampīri baidās.
Džeks saprata, kas man padomā vēl pirms es domu biju izteikusi skaļi. Mēs saskatījāmies un velnišķīgi pasmaidījām.
Pēc tam, kad bijām ieriebuši Lansam, uz reakciju nebija ilgi jāgaida. Drīz vien viņš iebrāzās klubā, gandrīz vai trīcēdams no dusmām. Ieraugot viņa sejas izteiksmi, mēs ar Džeku tik tikko valdījām smieklus.
- Kretīni tādi! Kā jūs uzdrošinājāties uzsūtīt man nodokļu inspekciju?!
Kad viņš bija izteicis šos vārdus, mēs vairs nespējām valdīties. Es sabruku pār galdu, raustīdamās smieklu lēkmē un arī Džeks aizgūtnēm smējās, sēdēdams uz galda malas. Viņš atguvās pirmais un teica Lansam:
- Tas tev par to, ka uzrīdīji mums policiju. Saki paldies, ka neizdarījām ko vēl riebīgāku.
- Paši mani uz to pamudinājāt – sākat kļūt pārāk lecīgi, - viņš nošņāca.
Džeka seja atkal kļuva nopietna un balsī ieskanējās tērauds.
- Pat pretiniekiem ir savs pieklājības kodekss. Izsaucot uz šejieni specvienību, tu pāršāvi pār strīpu.
- It kā viņi varētu tikt te iekšā, - Lanss vienaldzīgi atteica.
- Un ja nu būtu tikuši? Ja nu kāds būtu ieradies klubā agrāk? Ja nu specvienība būtu ieradusies brīdī, kad tiek piegādāts „SLOOD”?
Lansa seja atkal bija pieņēmusi parasto izteiksmi un tagad viņš vienaldzīgi raudzījās Džekā.
- Šoreiz tu smagi pāršāvi pār strīpu, - es teicu. – Viena lieta ir bojāt mums dzīvi, pavisam kas cits – pakļaut briesmām visu vampīru pasauli.
- Pagaidām mēs nevienam neesam par to stāstījuši, lai gan varētu. Domāju, citiem būtu interesanti uzzināt, ka vampīrs, kurš iestājas par to, lai vampīri turētos pie tradicionālā dzīvesveida un dzīvotu, cik neuzkrītoši vien iespējams, aizsūta specvienību uz vietu, kas no grīdas līdz griestiem pilna ar mākslīgajām asinīm. Ja mūs ar Elisu notvertu, ātri vien atklātos, kas mēs esam. Mūs padarītu par eksperimentu objektiem, mūsu kontus arestētu un sāktu pētīt mūsu paziņu loku, meklējot citus vampīrus. Par pārējiem mēs klusētu, bet par tevi gan pastāstītu. Tad tu varētu gulēt mums blakus uz galda, kur tevi graizītu, durstītu un bakstītu pētnieciskos nolūkos.
Džeks ar nolūku nebilda ne vārda par „Glory & Shame” izvietotajiem spridzekļiem. Viņš gribēja Lansam parādīt viņa rīcības bezatbildīgumu.
Lansa seja palika tikpat vienaldzīga, bet izteiksme, kura uz mirkli parādījās viņa acīs, liecināja, ka viņš ir sapratis, kādu katastrofu gandrīz bija izraisījis.
Lanss nebūtu Lanss, ja viņš kaut vai atzītu, ka rīkojies stulbi, tādēļ viņš izvēlējās parasto taktiku – došanos prom. Lanss veltīju mums ledainu skatienu un, ne vārda nesakot, pameta kabinetu.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 29.12.
