13. jūnijs ir vēl drausmīgāks par 12. Emma dara mani traku. 6. 00 viņa pamodina mani ar spaini ar ledainu ūdeni. Lieki piebilst, ka lielākā daļa šī ūdens tika uzlieta tieši uz manas sejas. Atlikušais ūdens nonāca visur citur.
Brokastis nebija labākas. Tajās man nācās pieciest Emmas ceptos grauzdiņus. Grauzdiņi nebūtu labs apzīmējums tiem. Tos drīzāk būtu jādēvē par sadedziņiem, jo tie garšoja kā aktīvā ogle, kura pirms lietošanas būtu uzkarsēta uz pannas. Pēc brokastīm Emma piespieda mani kopā ar viņu vērot seriālus. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēkiem patīk tā saucamās “Ziepju operas”. Un to vērošana kopā ar Emmu nedeva pilnīgi nekādu palīdzību. Es neizprotu kāpēc, lai kādam patiktu skatīties seriālu, kur sērijas laikā vieni un tie paši cilvēki, izkaujās, paēd, pārguļ un beigās uzzin, ka ir sen pazuduši radinieki, no, kuriem viens ir ticis nolaupīts no dzemdību nama, bet otrs izkritis no lidmašīnas un tikai brīnumainā kārtā izdzīvojis un nonācis atpakaļ pie vecākiem kā gūsteknis par izpikruma maksu no Amazones džungļu teroristiem. Kurš ko tādu sacer un kurš dod naudu ko tādu filmēt?
Dienas turpinājums kļuva tikai ļaunāks. Emma man nepārtraukti uzmācās, lai atzīstos, kurš man vienmēr pirka alkoholu līdz man palika 18. Tas, ka es viņai atkārtoju to, ka alkoholu pirmoreiz nopirku pavisam neilgi pirms man palika 18 viņai neinteresēja. Viņasprāt, es biju alkoholiķis un narkomāns.
Par laimi vēlāk Emma un mamma vēlāk devās uz pilsētu. Es paliku viens un varēju palikt viens un atpūsties no tā visa. Pienākot vakaram es savu vakaru pavadīju vienatnē un ar grāmatām. Tagad laiks miegam.
