Nūģa dienasgrāmata 73. daļa (noslēgums)
Sveiciens mani dārgie lasītāji. Šeit atkal Līgonis un atkal vēlos dalīties ar saviem piedzīvojumiem. Ir pagājusi, mazliet vairāk kā nedēļa, kopš atvadījos no jums un nespēju izturēt, bez daļīšanās par savu dzīvi. Es gan jūs brīdinu- es vairs nerakstīšu tik sīki kā agrāk par katru manu dienu, jo pierakstot savu stāstu, kurš ilga pārsvarā rudenī un drusku arī ziemā piedrukāju pilnas 3 biezās klades. Tagad rakstīšu tikai par svarīgāko- stāsti par manu dzīvi un tās piedzīvojumiem kļūs kā lielisks un aizraujošs vēsturisks konspekts, kurā varēsiet redzēt pašu svarīgāko no manas- Līgoņa Asvaidziņa dzīves.
Tātad, kas pa šo nedēļu ir noticis? Nekas daudz, taču tas, kas ir noticis ir svarīgāks, kā lielākā daļa no tā ko jums aprakstīju vairāku mēnešu garumā. Mana dižā mīla Liene tika bildināta. 1. kursa students pie kura viņa pārcēlās viņu 1. jūnijā viņu bildināja- nu ko šī cīņa patiešam ir zaudēta, jo kā jau var nojaust Liene atbildēja ar jā. Vai man tas sāp? Iedomājieties, ka jūs dursta ar 100 nažiem mugurā- tas liksies maigi salīdzinot ar to cik stipri man šobrīd sāp, taču es esmu spēcīgs un tikšu tam pāri. Zinātnes vārdā es nedrīkstu padoties.
Turpinot, par nedēļas notikumiem- Zuzanna un Marianna kopīgi devās ceļojumā uz Itāliju. Meitenēm jautri man gan štruntīgi, jo šobrīd nenāktu par ļaunu, kāda no mūsu ierastajām ballītēm. No Pētera puses klusums. Tas, protams, priecē, jo man galīgi negribās arī vasaras laikā palīdzēt viņam apliecināt savu vīrišķību un novērst domas no viņa orientācijas. Ģimenē viss ir lieliski un bez stresa. Raitis gluži kā akā iekritis. Uz šejieni nebrauc, mammai nezvana un draugos neraksta. Labi mani draugi, šo jums uzrakstīju, tagad laiks miegam.
