Labrīt, paldies vēlreiz par lielo plusu skaitu, man tie tiešām daudz ko nozīmē! Paldies jums! Bet man ir paziņojums.Cilvēki,kuriem ir whatsapp.Tātad,ir izveidota grupa,kurā var čatot ar spoku rakstniecēm,tajā skaitā spoku literatūas zvaigznēm-Kimbeliiiii, tommygirl, kā arī Wild Rose. Šajā grupā ir ļoti vajadzīgi dalībnieki. Tie,kas ieinteresēti,tie uzrakstiet man vai Wild Lord,vai Wild Rose, vai worldlover. Ierakstiet vēstulē savus numurus,pievienosim! ************************************************************************************************************************* Gāju domādama, kas traucē manu nakts mieru. Piesedzos ar savu halātu, lai neizskatītos tik plika, atverot durvis, taču tur bija Marija. Viņai bija netīras drēbes, saplēstas, viņa raudāja, un viņai bija auksti.
-Ak Dievs! Kas ar tevi, Marij?! -Viņa nogrieza galvu kur citur, un klusi šņukstēja, bet es dzirdēju, tāpāt paķēru viņu aiz rokas un ievilku mājā, lai viņa ārā nesalst.
-Rihards... Viņš mani sita. Viņš teica, ka man ar tevi jāpārtrauc draudzēties. -Viņa glāstīga savus plecus, un lēni nobrauca līdz elkonim. Viņai sāpēja, viņai bija saskrāpētas kājas, un rokas, viņa aiz sāpēm nevarēja paskatīties man acīs.
-Mēs esam šķīrušies, tagad uz laiku, viņš liks tevi mierā, es apsolu! -Šļūcam gāju uz virtuvi, kājas vairs neklausīja mani, bet ir jāparūpējas par Mariju. Nolēmu uztaisīt viņai kādu miega tēju, lai viņa no šajām šausmām varētu aizmigt.
-Anete, paldies tev! -Viņa pienāca man klāt virtuvē un apskāva mani. -Paldies, ka tu mani te uzņēmi. -Viņa aizgāja izvēlēties krūzi.
-Nu, lūdzu, tu tak esi mana draudzene! -Viņa neko tādu pat agrāk nebija piedzīvojusi, pat tajos laikos, kad nogalināja savu vīru, tagad viņa cieš sāpēs. Tā ir kā atriebība, tikai no mana riebeklīgā vīra. Bijušā. Nevarēju saprast, kāpēc es trakoju tik ļoti par viņu, ja viņš mani krāpj ar manu māsu, manā acu priekšā.
-Anete, es tev kautrējos to paprasīt, vai tev būtu kādas tīras drēbes? Mums vienkārši ir kopīgs izmērs. Man kleitu nē, jo es tās nevelku kopš savām kāzām. -Es viņu aizvedu uz savu nekārtīgo istabu, viņa par to visu nobrīnījās, kā es tādā čūsku midzenī varu dzīvot, atvēru savu skapi, un sāku izvēlēties kādas drēbes Marijai. Viņa paņēma fotogrāfiju, kur mēs visi palecamies uz tilta, es biju laimīga. Biju. Mūsu laimi māk kāds izjaukt, viņš aizskrēja pie manas māsas, atstājot mani novārtā, es neticu, ka te bija dokumenti, kas atļautu nojaukt Ešlijas māju jebkurā diennakts stundā, taču man tagad ir vienalga, un es viņiem saku; ''Nožēlosit''.
-Marija! Es atradu! Lūk blūzīte, un še, šorti, es šo komplektu reti velku. -Viņa ar prieku paņēma tās drēbes, bet es brīdināju, ka iešu ārā.
Es izgāju ārā ieelpot svaigo gaisu, katrs elpas vilciens man bija pārdomas, gan Rihards. Ar noliektu galvu gāju uz vietējo parku, kur parasti puiši spēlē basketbolu vai futbolu, izlikos netraucēta, noliecu galvu un sāku raudāt.
-Vai tev viss labi? -Man pieskrēja kāds gara auguma puisis, es aši aiz kauna noslaucīju nevajadzīgās asaras. -Jā, it kā! -Es nocirtu. -Ja tev skumji, tu pienāc pie mums paspēlēt basketbolu, varbūt tu mūs uzveiksi, bet ja kas... -Viņš ļoti ilgi mani centās pierunāt, bet es aizgāju prom.
-Meitēn! -Mani tā var tikai saukt Rihards, bet tā nebija viņa balss, tas bija garais, izskatīgais puisis. Es pagriezu galvu, un klausījos ko viņš man teiks.
-Pagaidi mani! -Viņš paķēra savas ikdienas drēbes un pavadīja mani.
-Es tevi pavadīšu, tu nedrīksti šādā stāvoklī atrasties uz ielas, citi izmantos šo situāciju.
-Labi, labi, ņemšu vērā! -Mēs gājām pa ielu bļaustīdamies, man ar viņu gāja jautri, taču kur nu mēs varējām iztikt bez alus, mēs abi piedzērāmies. Katrs aizgājām uz savu pusi pusdivos, es nevārēju nostāvēt, kur nu vēl staigāt, bet tiku līdz savai gultai. Finišs
