Noslēpums [2]14

čau. aiz garlaicības ieliku vēl vienu nodaļu. jauku lasīšanu. [1]

Otrā nodaļa.

Neskaidrības.

Šis bija mans visideālākais brīdis manā dzīvē, lai gan man tas nozīmēja, ka es dabūšu ar šūpolēm pa ribām un aizlidošu pie tuvējā koka.

- Jauki, - es klusi nomurmināju, un centos pieslieties stāvus un uzreiz nokritu sāpēs vaimanādama. Nu nē, es domāju, raudāt šitā skaistā puiša priekšā es netaisos, kur nu vēl izrādīt sāpes, nu nē. Tas būtu visapkaunošākais brīdis visā pasaulē. Brīnišķīgi, tagad esmu uzmanības centrā, kas man vienmēr ir riebies.

Kamēr citi skatījās uz mani un domāja ko darīt tālāk, es paspēju nopētīt puisi. Viņš bija ar līdzi ar manu draugu - Ēriku, viņš bija foršs, 14 gadīgs čalis, kurš jau smēķēja un dzēra, bet tomēr viņš bija gudrs, saprātīgs un jautrs. Patiesībā, varētu pat teikt, ka man viņš patika, jo viņam varēja uzticēt noslēpumus un viņš saprot, ko nozīmē sāpes un prieks.

Atkal palūkojos, nu jau ar miglainām acīm, un Viņu. Neapšaubāmi, Viņš te ir pirmo reizi, jo nekad agrāk nebiju viņu redzējusi, nemaz nerunājot par to, ka ciematiņš ir sasodīti mazs, un te nav tādas vietas, par kuru neviens nezina.

Viņam bija skaisti blondi ar melnu krāsu jaukti mati, un šokolādes brūnas acis. Es centos turēt acis plati vaļā, un neizrādīt ka manī iekšā plosās uguns, kura cenšas tik laukā lai parādītu, ka man sāp un es gribu raudāt. Es jutu, ka tulīt tam padošos. Pirms tam, es pamanīju ka viņa pierē parādās rievas, it kā par kaut ko raizētos.

Pēkšņi Viņš pieskrēja man klāt, maigi paņēma mani rokās un aiznesa uz solu, kur sēdēja Lilī un vēl divi puiši. Visi trīs paskrēja malā, atbrīvojot vietu man. Es paspēju klusi nomurmināt - Paldies.

Droši vien, sarkana kā biete pateicos:

- Paldies, lai kas arī Tu būtu, - jauki, tikko pamanīju Viņu un jau tāda izturēšanās. Vienkārši brīnišķīgi.

Viņš man uzsmaidīja, un es jutu, kā nežēlīgā uguns manī noplok, bet parādās jauna - karsta, dedzinoša kauna uguns. Jutu, ka kaut kas nav kārtība, jo līdz šim biju centusies pieslieties sēdus. Viņa rokas man neatļāva. Samulsusi pacēlu acis augšup.

- Nekusties, varbūt tev ir lauzta vai lauztas ribas, - viņam bija debešķīga balss... KO?! Par ko es te murgoju, kāda vēl debešķīgā balss?! Aizcirtu galvā durvis, un varonīgi pateicu:

- Ar mani viss ir kārtībā, palaid mani, - man šķita, ka tas bija pārāk skarbi teikts, tapēc uzsmaidīju Viņam kā atvainojoties.

- Vai varu pārbaudīt tavas ribas? - jautājums bija negaidīts.

- Kas tu ārsts kaut kāds? - mazliet sarkatiski nomurimāju. Viņš pasmīkņāja. Pff, kurš idiots, nē, viņš nav idiots, kurš cilvēks smīkņātu par ko tādu? Nu ok, nodomāju.

- Tu esi tīri tā neko. Kā tevi sauc, starp citu? - hā, šis domā ka esmu cērtama palma (vienmēr, ja runāju par kokiem, asociēju sevi ar palmām - man tās vienkārši patīk)! Nu ko, dabūsi pa ausīm. Še tev!

- Aizver muti! Es neesmu nekāda drā*ama k**e, skaidrs? - vēsi atteicu Viņam. Man šķiet, ka man Viņš sāk nepatikt. Droši vien atkal kaut kāds skaists jēriņs ar dziju kamolu galvā.

- Vāu. Es tev paprasīju tikai vārdu, bet nu ok. Tu neatbildēji uz manu iepriekšējo jautājumu, - priecīgi smīkņādams, Viņš pateica.

- Ahh, nu pārbaudi ja tev vajag, - pateicu un aizgriezos. Man vienalga ko viņš dara, bet ja viņš gramstīsies...

- AU! - skaļi iebrēcos kad viņš man pēc mirkļa kaut kur pie sāniem pieskārās.

- Ko es izdarīju? - Viņš ātri nobēra.

- Nezinu, bet tas sāpēja. Lilī, palīdzēsi? - palūdzu, un pastiepu roku. Pirms kāds paspēra noreaģēt, Viņš jau bija saķēris manu roku, un lēnām cēla mani kājās.

- Ko tu dari?! Es tev prasīju?! - Viņš noignorēja mani un atkal uzdeva savus mūžīgos jautājumus:

- Tā. Kā tevi sauc? - jautājums bija vēss, bet ar manāmu dzirksteli.

- Ahh, Ella. Ella Stefānija Heilla.

- Prieks iepazīties, Ella. Es esmu Raivis.

- Skaidrs. Vai tagad tu noliksi mani zemē? - jautāju, kad viņš gāja pie Ērika, kas bija 2. metrus no mums. Nu, no Viņa un manis.

- Nē. Kur tu dīvo? Es tevi aiznesīšu mājās, - atkal tas jautrais, smīknājošais tonis. Es sadusmojos.

- Liec mani zemē, vai arī izbaudīsi manu spērienu pa tavu vārīgo vietu, - piedraudēju.

- Tu nevari nostāvēt pat zemē, kur nu vēl iesist man, - tagad Viņš sāka smieties.

- Labi, bet es ar Lilī lieliski varu tikt uz mājām, kāpēc gan tev mani jānes? - tas bija āķīgs jautājums, bet arī uz to Viņš spēja atbildēt. Nejaucība.

- Tapēc ka tā būs ātrāk, jo tev pēc iespējas ātrāk vajag apbintēt sānu. Vai skaidrs? Tagad pasaki kur Tu dzīvo, - ak vai, tagad viņš kļuva neizlēmīgi niks. Ha! Nobijos!

- Aiz tās mājas, - norādīju uz priekšu, - trešais poģītis no labās puses, otrais stāvs, pa labi, - nobubināju, un kā mas bērns uzvilku lūpu. Jauki. Tagad mani pa visu ciematu nes ciemata jauniņais kas te ir pirmo reizi uz rokām. Ko māte padomās? Nu jau ar čaļiem sāku ņemties?

Pff, kāpēc tai bija jābūt man? Kāpēc ne piemēram tas stulbais Artūrs vai Resnis? Labi ka mums vismaz neviens nesekoja un uztvēra visu pašsaprotami. Man ir nojausma ka rīt kāds cietīs no manas rokas. Ilgi pukojos, līdz sapratu, ka ejam jau iekšā poģītī. Mēģināts nav zaudēts:

- Paldies. Tu te dzīvõ vai kaut kā savādāk? - centos izspiest nevainīgas meitenes smaidu. Kāds pazemojums!

- Ha, ha, kaut kā savādāk tomēr laikam būs. Esmu te pirmo reizi, - Viņš mīļi uzsmaidīja, lai gan es nesapratu, kāpēc mīļī, vai arī es vienkārši tiešām esmu traki iemīlējusies. Negribu ticēt ne vienam, ne otram.

- Tu te rīt vēl būsi? - jautāju ar lielām cerībām. Laikam jau zināju atbildi.

- Laikam ka jā, ja tētis gribēs, tad jā, - teikuma beigās Viņš kļuva nopietns. Mēs jau stāvējām pie mana dzīvokļa durvīm.

- Jauki. Tad uz redzēšanos. Un - vai mēs rīt nevarētu satikties, piemēram 13:00 par pateicību no manas puses? Varētu aiziet kaut kur papļāpāt, - jautāju skatoties zemē, un šausmīgi sabijusies, ka Viņš varētu pateikt nē.

- Pateicība no tavas puses? Kaut kā nešķiet, bet nu labi, es rīt pie tevis pienākšu ap... 13:00, ja?

- Jā, jā, albi, liec mani zemē un atā, - pateicu un kad Viņš nolika mani zemē, pat nepaskatoties iegāju iekšā dzīvoklī, kur mani sagaidīja karbonādes un kartupeļu biezeņa smarža. Mmmmm...