Nīgrais Osvalds, sidrs un Dzīves Mērķis5

Vasara. Caur biezo palaga kārtu, kas piekārts pie loga aizkaru vietā, istabā uz nospeķotā matrača negribīgi laužas saules stari. Zem segas cepina. Zem tās sasvīdis ķermenis. Laikam Osvalds. Elektroniskā pulksteņa zaļie cipari rāda 08.00 un Osvalda Huawei sāk spalgi atskaņot Birdy dziesmu Wings. Viņš paver acis, nodungo pie sevis līdz ar veco, labo telefonu vēl dziesmas piedziedājumu un atspiež modinātāju. Ir pienācis sestdienas rīts, un Osvalds dosies uz Ziedoņdārzu vienītī iztriekt kādu Somersby (aliņš pa vasaru reāli piegriezies!) un apdomāt, kāpēc viņš jūtas tā, kā jūtas. Kāpēc dosies viens? Jo Osvalds ir sabiedriskais intraverts, kurš var darīt, kā vēlas – cilvēki patīk, bet vēl vairāk patīk pabūt vienam jeb vienkāršiem vārdiem – sabiedriskajam intravertam ir dotas tiesības visus vienā brīdī skaisti pasūtīt d&^st, ja vēlas pabūt viens. Un šodien ir tā laimīgā diena, kad viņš ies bez pavadoņiem deldēt parka solu.

Stūra Mego, plaukts, kase, ierastā kasiere, monētu džinkstoņa, un 3 sidriņi jau skan ķeselē. Iela, Osvalds uzsmaida pretējās ielas Lācim un sīkiem soļiem dodas uz blakus esošo Ziedoņdārzu. Nonācis tur, viņš izlemj iet sēdēt uz soliņa, kurai jau visa krāsu laka ir nolobījusies – tur visbiežāk sēž onkas ar aizpampušām acīm un 2L torpēdām pie sāniem: šodien Osvalds jūtas tuvāk piederīgs viņiem, nevis parastiem darbaļaudīm.

Šorīt parks vēl tukšs. Jauki. Osvalds atkorķēja pirmo sidriņu un ātri vien to piebeidza. Domas vēl neraisās. Laikam tomēr vēl par agru izlīdis no gultas sestdienas rītā. Bet nu… viņš nesūdzas nevienā acī - sidrs, lai arī sasodīti salds, tomēr garšīgs. Tiek atkorķēts jau otrais, tas pārlīst pāri malām un apšļaksta Osvalda bikses – nu riktīga mau^&ba: vienīgās labās džīnas un atkal jau ar pleķiem…

Pēc pirmā malka jau sāk raisīties domas par to, kāpēc ir atnācis uz šo zaļo parku, kur ik pa gabalam var ieraudzīt ne tik zaļu zemes segu, bet gan vairāk suņu smaržīgi brūnu atstātu pārsteigumu.

Osvalds pie sevis sāka murmināt – esmu Osvalds. Vēl aizvien jauns un vēl aizvien bez sapņa un mērķa. Pēdējais laiks noķert sapni! Tie tur, kuriem ir mērķis dzīvē - tie lai nekunkst, b*e . Šamējiem , manuprāt, pieder pats svarīgākais, kas var piederēt, ja izslēdzam, protams, klasiskās vērtības, kā ģimene, draugi un mājdzīvnieki – sapnis , ibio ratā . Tikmēr es eju tikai tur, kur rāda puņķainais deguns. Bez jelkādas degsmes. Jauka pašplūsma… Nevienu pašu brīdi nav bijis nekāds mērķis/ sapnis/ iedvesma. Tik vien kā eksistēšana, na%^j b*e.

Atkāpei - Osvalds ikdienā nelamājas. Viņš tik reizumis, kad kaut nedaudz iedzer, savā prātā atļaujas pateikt ko rupjāku. Pasaka un pats pasmaida. Kā tāds pajolis zarainā kokā.

Viņš izdzēra otro sidru. Tomēr ar sidriem baigā niekošanās, bet, ja tā ir izlemts pavadīt 1 no 2 brīvajām nedēļas dienām, tad vismaz šoreiz jau neatmetīs ar roku un pieturēsies pie plāna. Otrais Somersby tiek piebeigts, skatoties, kā cilvēki skrien apkārt Ziedoņdārzam. Šorti, legingi, šorti, legingi, šorti, legingi, legingi, legingi. Meiča malacis. Noapļoja vairāk par to kačoku šortos. Pat te cilvēks ir izrādījis kādu iniciatīvu un mērķi – noskriet tik un tik apļus vai tādā un tādā laikā. No manis aplausi kājās stāvot!

Plunkš – aiziet trešais sidrs. Ikdiena – nu kas tā par iekārtotu sistēmu, ka brīvas ir tikai 2 dienas nedēļā. Pfff, darba dienas vispār var aizmirst. Protams, ja dara to, kas patīk, tad ir OK, bet cik vispār ir tādu cilvēku? Es vismaz zinu maz. Tie, kas dara darīšanas pēc – welcome uz sidru. Cheers !

Pārāk salds tas Somersby,- nosprieda nu jau nogurušais Osvalds (jā, Osītim maz vajag – jau noguris) un aizgāja viņš pēc vecā labā Tērvetes aliņa. Osvalds samelojās – pēc 2 vecajiem, labajiem Tērvetes aliņiem. Šodien laikam parku laiks, jo pēc veikala Osī attapās Grīziņkalna parkā. Ghetto, yo . Tā ir, ka iet tik tur, kur deguns rāda.

Ehh, aliņš gan līst iekšā. Problēma – pēc tam pa tapīra snuķīti ārā izlīst vairāk. Rīt būs slikti,- nosprieda Osvalds. Kā vēsta kāda paruna par paģirām – nākamā diena ir sūdīga , jo viss labais nākamās dienas garastāvoklis tika papildus izlietots dienā, kurā dzēra. Riktīga d&^*šana – man jau ir sūdīgi: nodomāja pie sevis Osvalds, piebeidzot nu jau pirmo papildus aliņu.

Otrais un pēdējais aliņš. Tad pa mājām. Osvalds vienmēr ir domājis, ka reiz nodzersies un augšāmcelsies. Vienkārši tāpēc, ka nogurs no ikdienas rutīnas. Viņam vienmēr ir likusies simpātiska doma nedzīvot ierasto parastā cilvēka dienu – tas ir, strādāt 5 dienas x 8h, doties mājās, paēst, noskatīties kādu filmu un atkal celties, lai darītu kaut ko, kas nenes gandarījumu. Osvī ik pa laikam ienāk prātā ideja, kā tas būtu – aizbraukt uz ārzemēm un tur pabūt par bomzi ­ – vismaz kādu brīdi izvairīšanās no rutīnas. Latvijā kaut kā neērti. Negribas vāļāties pa zemi, kur esi audzis. Tad vēl nāks un jautās, ko simpātiskais Osvaldiņš dzerstās riņķī. Labi, ka esmu sabiedriskais intraverts, varēšu viņiem droši teikt, lai at%^&^šas . Varēšu ārzemju rentstelēs izbaudīt neatkarību un tad piecelties kā Fēnikss no pelniem. Tad varbūt beidzot saskatīšu to mērķi, to job#^&o sapni. Citādi pašlaik nekā.

Osvalds piebeidza otro aliņu. Nosprieda, ka šodien vēl par bomzi nepārvērtīsies un dzīves mērķi šodien nenospraudīs - dosies labāk mājās, uzliks kaut ko no Labvēlīgā Tipa noskaņojuma celšanai un izies iedzert vēl ar draugiem kādu jestrāku dzērienu.

Intraverts, bet tomēr sabiedriskais, b*a .