http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-5/714454
https://www.youtube.com/watch?v=87jUZy78Up4
Pēc tam, kad bijām izspēlējuši divas spēles, Danielam ienāca prātā jauna ideja.- Iesim, es pagatavošu kaut ko paēst, un tad pabeigsim iesākto,- puisis teica,- Tad pārbaudīsim, cik ilgi tev atmiņa turas. Tas aizņems kādu stundu, varbūt vairāk.
-Tev laikam ir iepaticies paeksperimentēt,- es pasmējos, un puisis man aplika roku apkārt, pieglaužot sev klāt,- Un tu esi ļoti atšķirīgs no sava brāļa.
-Es vienkārši māku izturēties pret meitenēm, lai gan pašam sen tādas nav bijis,- Daniels sacīja un zaglīgi noskūpstīja mani uz vaiga. Gandrīz ik brīdi, ko pavadījām kopā, es varēju just šīs jaukās jūtu izpausmes, bet pārlieku sev neļāvu tām pieķerties. Es Danielam līdz galam neuzticējos, un es viņu pat nepazinu. Bet tas nemainīja faktu, ka man tas patika. Vairāk nekā drīkstētu.
-Pagaidi,- es ieteicos un aizskrēju uz viesistabu pēc savas somas, lai izņemtu dienasgrāmatu un pildspalvu. Noejot viņam garām, es to novēcināju,- Gribu vēl šo to pierakstīt.
-Nē, tu gribi atcerēties,- Daniels ar apburošu smaidu atbildēja un es pamāju. Puisis atvēra ledusskapja durvis, mirkli tajā skatījās un tad dramatiski lēni to aizvēra.- izskatās, ka pusdienu gatavošana ieilgs, jo mums nav no kā gatavot ēst.
-Tu to neizdomāji speciāli?- es aizdomīgi jautāju,- Man sāk palikt bail, ka pievilšu tavas cerības.
-Melisa, tu vari pievilt tikai sevi, nevis mani,- Daniels teica. Tas, ka viņš mani nosauca vārdā, lika man justies savādi. It kā tas būtu pareizi. Jā, mani patiesi sauca Melisa. Bet kad viņš to teica, vārds izklausījās pat skaistāks nekā tas man šķita iepriekš. Noteikti skaistāk, nekā kad to izrunāja Romāns.
-Tad iesim,- es noliku dienasgrāmatu uz galda,- Man sāk gribēties ēst.
-Man arī, ejam,- Daniels saņēma manu roku savējā un izveda mūs no dzīvokļa. Aizslēdzis durvis, puisis atkal man aplika roku apkārt un noskūpstīja uz deniņiem. Es samulsu no šī mīļuma, un paslēpu seju viņam pie kakla,- Nevar būt,- viņš pasmējās,- Melisa, tu sakautrējies?
-Mazlietiņ,- kautrīgi atteicu. Daniels noglāstīja man muguru,- Es nekad neesmu neko tādu jutusi. Vai vismaz neatceros, ka būtu. Šīs sajūtas man patīk.
-Tu zini, kāpēc es to daru?- Daniels apvaicājās. Pakratīju galvu,- Tāpēc, ka parasti saviļņojums ir tas, kas cilvēku “iekustina”. Es gribu, lai šīs atmiņas tev ir kaut kas ko gribas saglabāt..
-Tas ir jauki no tavas puses,- es sacīju. Mēs izgājām laukā un lija lietus mirkli tur stāvēju un ļāvu lietum samērcēt drēbes, seju un matus. Es sajutos daudz labāk. Kad atvēru acis, Daniels nostājās man priekšā, uzlika rokas man uz pleciem, un, iekodis lūpā, skatījās man acīs.
-Tu iedomāties nevari, cik skaista tu esi,- viņš gandrīz murrāja un viegli pieskārās manām lūpam. Atbildēju skūpstam un apliku rokas ap viņa pleciem, kas bija augstāk un spēcīgāki. Daniels mani atbalstīja pret tuvumā esošo sienu, un pacēla sev virsū, nespēdams atrauties no manām lūpām, tāpat kā es no viņējām.- Es nespēju sevi savaldīt... man tik ļoti pietrūcis šo sajūtu, ka es nespēju,- puisis skūpstīja manu seju no vaiga līdz kaklam.
-Daniel,- es iejaucos,- Mums ir jāiet,- manī iekšā bija tāds miers un satraukums vienlaikus, ka man kļuva no tā bail. Es nedrīkstēju ļaut Danielu pieļaut sev klāt. Vēl ne. Ne tikmēr, kamēr es neko neatceros.
-Ejam,- Daniels piekrita un palaida mani vaļā. Mēs vairs negājām sadevušies rokās, un es sajutos savādi. Saliku rokas bikšu kabatās un skatījos taisni uz priekšu, lai gan visa mana būtība kā negatīvs elektrons triecās pretī pozitīvajiem elektroniem no Daniela puses. Sakļāvu rokas dūrēs un centos izskatīties nelokāma. Mēs gājām klusēdami, un tas nebija mierīgs klusums. Šķita, ka mēs abi kaut ko gribējām teikt, bet noklusējām. Man bija tik daudz jautājumu, bet nospriedu, ka tie ir pārāk privāti, un man nebija nekā, ko dot Danielam pretī.
-Te,- Daniels beidzot ierunājās. Mēs iegājām lielveikalā un es paņēmu groziņu. Daniels jau bija izdomājis kas vajadzīgs, un mēs pārāk ilgu laiku nepavadījām veikalā. Kad viss nepieciešamais bija paņemts, mēs devāmies uz kasi.
-Cik ilgi vēl tu ar mani nerunāsi?- es apvaicājos, krāmējot produktus. Daniels apstulba.
-Es runāju ar tevi. Man vienkārši šķita, ka tu gribi klusumu un mieru,- Daniels minēja, pasniegdams man saldētu vistu,- Un man tā īsti nav, ko tev jautāt. Pati zini, kāpēc.
-Zinu,- nožēlas pārņemta atzinu. Kad Daniels man taisījās pasniegt salātu maisu, mūs pārtrauca kāda balss. Spalga, meitenīga balss. Abi pagriezāmies pretējā virzienā un es pamanīju gara auguma meiteni, kura izskatījās atlētiska un skaista, nevis prasta kā es.
-Tad lūk, kāpēc tu neatbildi uz maniem zvaniem, Daniel,- meitene norūca, un nāca mums tuvāk,- Kas tu esi?
-Es esmu....-
-Nav tava darīšana, kas viņa ir,- Daniels iejaucās,- Es tev mājās visu pastāstīšu.
-Tev nav meitenes, ja?- es neticīgi nošūpoju galvu un devos prom neatskatīdamās. Devos atpakaļ uz to māju, lai sagaidītu Danielu, un savāktu savas mantas. Bet man par izbrīnu, man sekoja nevis Daniels, bet gan viņa meitene.