Pienāca vakars. Domāju par to šķūnīti... iet vai neiet? Laikam jau, ka jāaiziet, varbūt tur būs kas noderīgs. Ņēmu līdzi Kolu, lai vienam nav tik bailīgi, tomēr, suņi jūt, ja kaut kas nav labi, tad jau viņš mani aizvilks no turienes prom. Pameklēju riņķī, atradu pagaru, diezgan biezu striķi. Tādu kā ļoti šauru virvi. Tagad man bija pavada priekš Kola, lai, ja viņš mūk, tad lai nepazūd. Vieglāk būs mums vienam otru pieskatīt. Bez tam negribējās, lai kāds arī piesietos, ka es ļauju savam sunim vienkārši skriet brīvam. Savu veco jostu izmantoju kā kaklasiksnu Kolam un piesēju virvi. Tagad bijām gatavi doties. Ejot ārā no “mājām” viens no maniem “kaimiņiem” nāca tieši iekšā.
-Ēeē, es ceru, ka tas krancis nekož!- Viņš izklausījās krietni iedzēris.
-Bez iemesla, nē..- Uzsmaidīju viņam.
Kols uz to pat ausi nepacēla, viņš smuki stāvēja man blakus un lūkojās tumsā aiz sliekšņa. Kaimiņš neko nesakot aizgāja tālāk. Mēs devāmies ceļā. Bija jauks vakars, diezgan silts, debesis klāja mākoņi. Pa ceļam uz dārziņiem bija kāds veikals, aiz tā bija trīs konteineri, izdomāju iemest aci, varbūt ko atradīšu priekš Kola. Pēc piecpadsmit minūšu rakšanās, atradu vidējā konteinerī saplēstu iepakojumu ar žāvētu vistas gaļu. Rets atradums, ņemot vērā, ko šos konteinerus gan jau pārķemmē diezgan regulāri. Parādīju Kolam atradumu un šis no priekiem ierējās un sāka lēkāt. Iedevu to viņam. Kā viņš rija.. laikam sen nebija ēdis ko tik garšīgu. Stāvēju un smaidīju, skatoties kā viņš notiesā savas vakariņas. Pabeidzot ēst, viņš sāka mani aiz striķa rautu uz pavisam otru pusi, nevis tur kur es gribēju iet. Nu labi, klausīšu viņu. Viņš veikalam sānā atrada peļķi un padzērās no tās. Skaidrs, bija izslāpis pēc vistiņas. Padzēries viņš vienkārši apsēdās un gaidīja līdz es sākšu iet. Tad nu es pagriezos atkal uz dārziņu pusi un mēs devāmies ceļā.
Tumsā bija grūti atrast pareizo dārziņu, jo ļoti daudzi izskatījās vienādi. Kādā dārza mājiņā vēl logā varēja manīt gaismu, kāds laikam pārnakšņoja tur. Centos iet klusām, lai neviens nemana, ka esmu tur. Viena lieta, ko es piefiksēju, kas man šķita interesanti- es diez gan labi redzēju tumsā. Visas dzīves laikā, cik es nebiju vazājies riņķī pa tumsu, nekad vēl nebiju spējis tik skaidri saskatīt lietas. Protams neredzēju jau perfekti, bet pārsteidzoši labi. Nosmējos pie sevis, ka atmodās man vēl viena superspēja. Cerēju, ka nākamā būs spēja lidot. Pēkšņi Kols apstājās. Viņš skatījās uz dārziņu pa labi, asti nolaidis starp kājām. Protams. Bingo. Tieši tas dārziņš, kuru es meklēju. Noskrandušais šķūnītis jau gaismā izskatījās baiss, bet tumsā, pat bail skatīties uz viņa pusi. Piegāju lēnām pie vārtiņiem. Tiem bija priekšā ķēde. Pārkāpt pāri es protams varēju, bet tas nozīmēja, ka man jāatstāj Kols ārpus sētas. Pagaidām vēl nekāpu sētā. Piesēju Kolu pie vārtiņu stangas, un pagāju gar sētu, atrast vai nav kāds caurums, caur kuru mums abiem izlīst. Nebija. Žēl. Atgriezos pie Kola un pateicu viņam, ka tūliņ būšu atpakaļ. Pārkāpu pāri vārtiņiem. Ķēde vien nograbēja. Tieši kā es pieliku abas kājas pie zemes, vējš uzpūta no muguras un šķūnītim durvis iečīkstoties pavērās. Man kaklā sametās kamols. Kols man aiz muguras sāka smilkstēt. Tagad man bija dilemma. Biju jau pāri vārtiņiem un 10 metru attālumā no manis atradās šķūnītis. Varēju vai nu iet uz to, vai griesties riņķī un kāpt atpakaļ pāri vārtiņiem. Ievilku dziļu elpu un paspēru dažus soļus uz priekšu. Pēkšņi mani sabiedēja skaņa aiz manis. Nograbēja ķēde. Es apgriezos lēnām uz aizmuguri, tajā pat laikā piefiksējot, ka vairs nedzirdu Kolu smilkstam. Es paskatījos uz vārtiņiem, un tie lēnām bez skaņas vērās vaļā. Es to uztvēru kā zīmi, ka man liek tīties prom. Kā savādāk izskaidrot nokritušu ķēdi, kura bija trīs reiz aptīta un ar resnu slēdzeni saslēgta ap vārtiem? Kājas automātiski devās uz vārtiņu pusi, uz aizmuguri bija bailes skatīties. Kols bija izrāvies no kaklasiksnas. Paņēmu striķi un taisījos laisties lapās, kad šķūnī ierējās. Kols! Viņš bija mistiskā veidā, pašmaucis man garām un ieskrējis šķūnītī. Es domāju, ka viņam bail no tā šķūnīša. Kāds velns viņam lika tur līst? Es nometu striķi un metos uz šķūnīša pusi. Pie durvīm nobremzēju. Sētas vārtiņi aizcirtās ciet ar skaļu troksni. Es zvēru, ja es būtu kā normāls cilvēks ar normālu gremošanas sistēmu, es būtu pielicis tajā brīdī bikses. Lai arī vēl pirms brīža šķūnīša durvis bija pa vējam atvērušās, tagad tās mistiskā veidā bija ciet. Vienkārši ciet. Mēģināju stumt un vilkt. Nekā. Izdomāju apiet tam apkārt, varbūt pa lodziņu var redzēt, kas notiek iekšā. Labajā sānā bija lodziņš. Ļoti netīrs. Pārvilku pāri tam ar savu piedurkni un mēģināju ieskatīties iekšā. Bija tumšs, bet saredzēt varēju. Kols. Viņš sēdēja telpas vidū un skatījās uz sienu, kura ir pretī durvīm. Padauzīju pie lodziņa un psaucu viņu, bet viņš nereaģēja. Atliecos nost no loga un gāju aiz šķūnīša, pie sienas uz kuru Kols skatījās. Tikko kā gribēju pagriezties aiz šķūnīša, tā dzirdēju, ka durvis nočīkst gluži tāpat, kā pirmīt atveroties. Negribēju lai tās atkal aiztaisās, tāpēc metos ātrā solī uz to pusi. Paspēju. Tiku iekšā. Kols pagriezās pret mani un luncinādams asti pienāca man tuvu un nolaizīja manu roku. Es apskatījos riņķī. Šķūnītis bija pilnīgi tukšs. Izņemot sarkanu riņķi uz sienas uz kuru Kols skatījās. Es piegāju pie sienas un pieliku pirkstu pie uzvilktā riņķa, pat nezinu kāpēc. Laikam ziņkāre pārņēma. Lai arī ko es biju gaidījis tam pieskaroties, bet ne to, ka sarkanā krāsa, ar ko riņķis bija uzvilkts nebija sakaltusi. Un... tā bija dīvaini silta. Es tulīt pat atrāvu pirkstu no tā. Es paostīju savu noķellēto pirkstu.. oda pēc asinīm. Siltas asinis, pamestā vietā, nakts vidū. Es izgāju no šķūnīša lēnām, Kols man sekoja. Gribēju jau iet projām, bet mani mocīja ziņkārība par to, kas varētu būt aiz šķūnīša. Es aizgāju piesiet Kolu turpat kur pirmīt, un savilku kaklasiksnu stingrāk, lai viņš netiek vēlreiz ārā no tās. Devos atpakaļ uz šķūnīti un apgāju tam riņķī. Tur nebija nekā, izņemot sarkanu plaukstas nospiedumu apmēram tur, kur būtu vidus sarkanajam riņķim otrā sienas pusē. Un nezinu kāpēc, tas mani vilka sev tuvāk, vilināja, kārdināja. Mana roka automātiski izstiepās un es uzliku savu plaukstu uz nospieduma.
-TU NESĪSI NĀVI- Viss bija melns, es tikai dzirdēju dziļu balsi sakam šo.
Es nesapratu, kur es esmu, es nevarēju pakustēties, vai drīzāk man nebija ko kustināt. Es nejutu savu ķermeni. Es nebiju savā ķermenī. Es kritu panikā un sāku kliegt, es jutos ļoti dīvaini, tā it kā peldētu kosmosā.
-NEPRETOJIES- Ierunājās balss.
Es gribēju pajautāt balsij, kas notiek, bet es nespēju. Viss ko es spēju, bija domāt. Balss ar mani vairs nerunāja. Pēc kāda brīža es sapratu, ka no panikas nav jēgas un es nomierināju savu prātu. Sāku lēnām just sevi atgriežamies savā fiziskajā ķermenī. Tas bija tik smags. Knapi spēju attaisīt acis. Kad es beidzot biju pilnībā atjēdzies, es sapratu, ka neesmu vairs dārziņos. Es biju upes krastā. Man bija slapjas drēbes. Man galvā valdīja pamatīgs apjukums, jo tas, kas ar mani ir noticis līdz šim, un šis mazais piedzīvojums bija lauzis jebkādas realitātes robežas, tas vairs nebija normāli. Es piecēlos kājās, un sapratu, ka knapi spēju noturēt līdzsvaru. Man palika ļoti slikti un es izvēmu vairākus litrus ar ūdeni. Laikam, ka upes ūdeni. Kad biju izvēmis visu un izklepojis ūdeni arī no plaušām, pamanīju, ka lēnām aust saule. Cik ātri varēju, devos atpakaļ uz dārziņiem, labi, ka upe nebija tālu no tiem. Man vajadzēja tur atgriezties, pie Kola. Aizejot pie tā nolādētā dārziņa, es pamanīju ka Kols ir atkal ticis ārā no savas siksnas. Es kādu brīdi tur pastāvēju viņu saukdams, bet viņš neparādījās. Es ļoti cerēju, ka viņš nav ielīdis atpakaļ šķūnītī, un tad es pamanīju, ka ķēde bija atpakaļ uz vārtiņiem. Izskatījās, ka tā pat nav bijusi nost no vārtiem ilgu laiku. Un zālienā, kas ved uz šķūnīti, nebija nevienas pazīmes, ka kāds pa to būtu gājis. Vienīgais, ko es spēju nodomāt tajā brīdī, bija tas, ka laikam biju pavisam sajucis prātā. Izdomāju doties “mājup”. Gāju ļoti lēni, pārdomādams naktī piedzīvoto.. kā to saprast, ka es nesīšu nāvi? Vienīgā nāve, ko es vēlos ir sava... Ik pa brīdim atskatījos, cerot ieraudzīt Kolu. Kad neredzēju viņu nākam no mugurpuses, cerēju, ka viņš mani gaidīs “mājās”. Cerēju, ka viņš būs saritinājies uz segas un ieraugot mani pieleks priecīgs kājās. Es aizžmiedzu acis un sažņaudzu dūres. Tas bija viss ko es tobrīd vēlējos, lai Kolam viss būtu kārtībā. Varbūt Kolam atrasties ar mani nebija labākā ideja, jo mana dzīve bija palikusi nedaudz dīvaina, ja ne pat mazliet bīstama. Varbūt viņš izmūkot no siksnas bija aizskrējis kaut kur un atradis jaunus saimniekus, kuri viņu nevestu nekad uz spokainām pamestām vietām. Tas būtu bijis ideālākais variants.
