Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-95/696278
*Tims*
Mierinu Mēriju, kas trīc pie visām miesām un šņukst. Viņas acis ir apsārtušas, un lūpas čukst vārdus, kas man nav saprotami, jo tiek izrunāti klusu un caur elsām. Es nepaguvu laikus noreaģēt, Kīts nepaguva piecelties. Vilks momentā bija pieplacis pie puiša rīkles un pārkoda to kā zāles stiebru. Viņš nomira momentā. Tā tam nevajadzēja notikt. Kītam vajadzēja palikt dzīvam, jo Džeimss Hannu nogalināja, lai pats tiktu tālāk, viņš nogalināja arī Kītu, arī Riks droši vien bija viņa roku darbs.
Pārsimts metrus no mums, dzirdu, kā Džeimss kliedz, vilks rūc. Es ilgi laiku nekavēju un paķēru divas pretindes, kamēr vilks plosīja Kītu. Džeimss dabūja pamatīgu robu kājā, jo ņēma piemēru no manis un metās pēc zālēm, tomēr nepaspēja ne saķert kastīti, ne palekt malā.
Nesaku neko, jo vārdiem nav jēgas. Zaudēt kādu mīļo savā acu priekšā ir briesmīgi, man vēl tagad reizēm viz ainas, kā vecāki mirst no lodēm, kas ietriecas viņos, kā mamma uzveļas man virsū, ar pēdējiem spēkiem sargādama. Ausīs skan smiekli, ko izdvesa klauni, šaujot uz cilvēkiem, kas bija atnākuši vienkārši atpūsties uz atrakciju parku. Bija jauka, saulaina brīvdiena vasarā, kad varēja baudīt saldējumu, kad varēja peldēties un izdīgt vecākiem vairāk naudas atrakcijām, jo viesiem bija labs garastāvoklis. Vecākais brālis sāka mani ienīst, jo šķietami manis dēļ mēs atradāmies parkā. Brālis bija slims un palika mājās. Viņš katru dienu man stāstīja, ko esmu izdarījis, katru mīļu brīdi veltīja dzelošu skatienu. Jau tā ienīdu sevi, bet ir vēl smagāk, kad citi to uzspiež, liekot justies vēl briesmīgāk, murgot naktīs un slīcināties atmiņās, it kā sodot sevi par nodarīto.
Diena jau iet uz otru galu, kņada nerimstas, vilks ir sācis smilkstēt, tātad Kīts būs izdomājis, kā šo pievarēt. Bet es maigi paspiežu meitenes plecu un dodos savākt pārtiku, jo izsalkums moka vēderu, kas jau šķietami pierāvies pie mugurkaula. Vairs jau nezinu, kāda ir sajūta – būt labi paēdušam, atgāzties gultā ar pilnu vēderu un aizmigt, zinot, ka sekos jauna diena.
Pārtika? Atkal sanāk salasīt tikai kokosriekstus, jo nekas cits uz šīs salas šķietami neaug. Arī primitīvi uzliktajos slazdos dzīvnieki negrib kāpt, jo tie stāv krūmos neaiztikti. Savācu vēl pāris augu lapas, ko laika gaitā esam iemanījušies ēst, lai apmānītu kuņģi. Mūžsenajās vīna pudelēs salaižu ūdeni no avotiņa, kura gultnē skalojas nogludināti akmeņi.
Pēkšņi pārņem bezcerība, ka sala nekad mani neatbrīvos no sava gūsta.
*Entonijs*
Leju rētās joda tinktūru, jo neko citu neizdevās atrast. Spirta nav, citu zāļu arī nav. Nākas vien sakost zobus un liet brūno šķidrumu uz nākošās rētas. Esmu ticis galā ar sīkajām rētiņām, atstājot uz beigām tās lielākās. Viena stiepjas gareniski pa visu apakšstilbu. To man atstāja vilks. Tas jau kopš spēles sākuma tupēja pagrabos, kad ik pa laikam kāds iedeva nelielu pārtikas devu, bet bieži par viņu aizmirsa. Reizēm es aiznesu pārpalikumus no pusdienām, šķita, ka vilks mani atcerēsies, atcerēsies, ka esmu darījis labu. Bieži sanāca aiziet pie viņa pasēdēt un vienkārši paklusēt, mani mierināja viņa valdonīgums un reizē mežonība, kas plūda no viņa kā meža aromāts.
Kāds es esmu kroplis! Man nevajadzētu kalpot Mičelam, nevajadzētu būt viņa Kucēnam. Atkal mūs saista šīs važas un neīsts solījums, ka atgriezīšos mājās līdz ar uzvarētāju, ja turpināšu pakalpot. Nāve būtu otra iespēja, jo pārējos vīriešus vienkārši likvidēja, personālu piemeklēja tāds pats liktenis. Tur neko vairs nevar labot. Esmu vienīgais Mičela pakalpiņš uz salas.
Man ir jāvēro monitori, lai arī darbība norisinās tikai divos. Džeimss mēģina apdullināt vilku ar pamatīgu koka gabalu. Man viņa ir žēl, protams, dzīvnieka. Tas ir pieķēdēts, mūžību nebarots un neatrodas īstajās mājās, kur ķepām būtu jāskar maigs skuju paklājs, jāsaož medījums, nevis jāklūp pa smiltīm, ostot izmisumu, kas plūst no cilvēkiem. Vilks sāpēs šauda galvu, kamēr Džeimss ar kāju tausta pēc pretindes. Puiša kāja ir pilnībā klāta ar asinīm, kas vēl turpina plūst, bet viņš cīnās, jo zina, kā viņš var tikt apbalvots.
Otrā ekrānā, Mērija un Tims lauž kokosriekstus. Meitene zaļo mizu knibina nost gandrīz vai apātiski, viņas domas mīt kāda citā nostūrī. Viņas priekšā tika saplosīts mīļotais cilvēks. Bet viņa viņu nemīlēja. Meitene nemīlēja arī mani. Mēs abi uzspiedām savas jūtas un iegribas viņai, ka Mērijai jādzīvo. Es nezinu, ko viņa juta. Varbūt arī juta kaut ko pret Kītu, jo viņai taču sāp. Tomēr, ja viņa mani nemīl, nekad nespēs mīlēt, tomēr – došos mājup ar viņu. Es neko no viņas neprasīšu, vienīgi – solījumu, ka viņa dzīvos.
*Petija*
Pamostos. Ir jau viens dienā. Neesmu vēl tik ilgi gulējusi, šī laikam ir pirmā nakts, kad izdevies kaut nedaudz iemigt, klīstot bezsapņu miegā.
Mājā ir aizdomīgi kluss, tāpēc dodos uz istabām, kur vajadzētu būt puikām. Istabas izrādās tukšas. Dvīņus atrodu pie ieslēgta televizorā.
-Kur brālis? – prasu, plati nožāvādamās.
-Aizgāja... – viens iesāk.
-Jau agri no rīta, - otrs it kā pabeidz.
-Kur? – kampju gaisu. Tam bērnam vajadzētu tagad vārtīties pa gultu, nevis klaiņot apkārt. Pīlijs būtu pateicis.
-Darīšanas, - dvīņi reizē nosaka un ar jaunu sparu pievēršas multenēm. Redzu, ka viņi ir paēduši, jo pie dīvāna mētājās tukšas bļodas, pa virtuves galdu ir izbārstīta puspaka brokastu pārslu.
Un tad es ieraugu... ko īsti Pīlījs nolēma darīt...
Uz pretējās mājas žoga ir ar trekniem, sarkaniem burtiem uzpūsti vārdi no krāsu flakoniņa – Mičels Greiviss ir vainīgs, ka esmu bārenis...
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Mironu-sala-97/697058
