Hei, visiem! Nolēmu iemēģināt savu roku rakstīšanā un publicēt kaut ko no sava uzrakstītā 
Nezinu vai ir vērts turpināt, tāpēc gribētu uzzināt jūsu viedokli 
__________________________________________________________________________________________________________
Bija apmākusies, drūma ziemas diena. Kā ziemas diena var būt drūma? Te jāpiebilst, ka tā nebija tipiska ziemas ainava. Pūta nemīlīgs ziemeļu vējš, kurš plosījās manos jau tā sajauktajos matos.. Drūmuma efektu visam piedeva arī dubļi, kuri nudien mani nekad nav iepriecinājuši. Kā no zila gaisa sāka krist krusa, par kuru nevarētu teikt:
-Ak, kāds debesu skaistums!
Visdrīzāk to varēja raksturot kā:
-Glābjas, kas var! Pasaules gals nāk arvien tuvāk!
Tā laikam domāju tikai es, jo neviens cits nesteidzās slēpties zem tuvējo veikalu jumtiem. No malas noteikti izskatījās tā, it kā es bēgtu no grizlilāča, vampīra vai cita biedējoša radījuma. Tas no malas varēja izskatīties diezgan komiski. Šķiet, ka pārējie bija aizņemti ar savām problēmām un to pat nemanīja.
Tas viss nebūtu noticis, un es šajā nožēlojamajā izskatā neatrastos pilsētas centrā, ja būtu laicīgi nopirkusi balles kleitu Ziemassvētkiem. Bet tā nu bija gadījies un man vajadzēja nopirkt kaut ko piemērotu dienu pirms šī notikuma. Tagad veikali bija pārbāzti ar cilvēkiem, kuri, tāpat kā es, nebija iepirkušies savlaicīgi. Ieejot savā pirmajā izvēlētajā veikalā uzreiz sapratu, ka man te nav, ko meklēt. Man bija izvēle starp garām vecmāmiņu kleitām un kuplām skolas topošo karalieņu kleitām. Neviens no šiem stiliem pilnīgi noteikti nederēja man, lai gan cenšoties tikt ātrāk ārā no veikala, mamma jau bija paķērusi koši rozā kleitu. Viņas skatiens vēstīja:
-Tev ir jāpamēra šī kleita, vai arī.....
Turpinājumu šim skatienam man nevajadzēja. Es paņēmu kleitu un uzreiz devos uz pielaikošanas kabīni. Ja jau vajadzēja, tad es gribēju, lai šis murgs ātrāk beidzas. Kad uzstīvēju šo kleitu mugurā, viņas acis iemirdzējās, bet es uzreiz atteicos kaut ko tādu vilkt. Viņa neizskatījās pārāk sajūsmināta.
Pārējos trīs veikalos atkārtojās tas pats scenārijs un mums abām bija zudusi pacietība. Brīdī, kad es sev jau gribēju apzvērēt neiet uz balli, pamanīju kādā skatlogā savu sapņu kleitu. Tā bija melna, mežģīņota, ideāla garuma un vienkārši pasakaina. Uzreiz paķēru mammu aiz rokas un rādiju uz šo atradumu. Pamērot to sapratu, ka mans nāciens nav bijis veltīgs. Mamma gan nebija sajūsmā, jo uzskatīja, ka melna krāsa nav piemērota tādam pasākumam, bet beigu beigās nopūtās un piekrita. Man šķiet, viņa piekrita, jo pēc 8 stundu staigāšanas bija nogurusi tāpat kā es. Tas ir pārāk ilgs laiks pat pieredzes bagātākajai veikalu ķemmētājai. Atpakaļceļā prieku par pirkumu izbaudīt man neliedza pat krusa, kura nemitējās visu laiku. Tajā vakarā varēju mierīgi likties uz auss, jo zināju, ka rītdiena pilnīgi noteikti būs izdevusies.
