Vētra vienmērīgi bīdija mākoņu masas virs dziļākā okeāna dzīlēm, tā mākoņus sastūma biezās grēdās, pēc tam rotaļīgi tos plucināja, liekot tiem izraudāt sevī esošo lietu. Siltās lietus lāses, krītot ūdenī, radīja guldzošu skaņu, kura aļģu virskārtai lika viegli pajukt uz visām pusēm.
Okeāna mīdija Ēūā sajuta lietus radīto pakšķēšanu virspusē. Tā traucās pretī okeāna virsmai, lai nobaudītu saldūdeni, ko sevī bija savākuši mākoņi un atnesuši līdzi. Ēūā gribēja sajust katru pili, kura bija tās tuvumā, tā ņipri tekalēja savu asti te ieliekusi, te atliekusi tā, ka spura astes galā viegli ietrīsējās katrai lāsei saskaroties ar ūdens virsmu. Ēūā centās noskalot no sevis sāli, lai sajustos vieglāk par visu, kas bija okeāna dzīlēs. Ja viņas niecīgais ķermenis būtu tam radīts, tā noteikti izlektu ārā no okeāna, lai kristu pakaļ lietum kā ūdens pile atpakaļ okeānā. Te nemanot mākoņi savilkās vēl biezāki, jo negantā vētra bija spējusi ieskaut sevī vēl kādu mākoņu grēdu. Lietus lāses vairs nespēja tik ātri uzsākt savu ceļu uz leju, kapēc tām nācās ceļot mākoņu grēdā te uz aukšu, te uz apakšu, un lēnām sasalt. Kad sasalūšā ūdens svars bija pārāk leils, tas bira ārā no mākoņu grēdas viegli švīkstot. Lietu nomainīja krusa un krusas gabali kā baltas pikas sāka dancot pa okeāna virsmu. Ēūā nācās ātri pamest vietu, kur ledainie krusas graudi sāka dzesēt okeāna virsmu. Tā veikli ievilka sevī tuvāko lietus lāsi un uzsāka ceļu atpakaļ uz okēna dzīlēm, kur viņu gaidīja pārējās mīdijas. Ēūā tagad varēs parādīt citām mīdijām, ka spēj paveikt ko tādu, ko citas mīdijas līdz šim nebija pasākušas. Viņa izspiedīs no sevis kādu drusciņu lietus lāses katras mīdijas priekšā, kuras būs viņai apkārt, kas ļaus viņām sajust saldūdeni sevī. Ēūā varēs viņām parādīt kā tikt līdz okeāna virsmai, kad krusa būs izbirusi no mākoņiem un okeāna virsmu atkal rotās lietus pilienu nebēdnīgā deja.
lasi, vērtē un iekomentē 
