26.Nodaļa
Elpo Robin, elpo. Šis nav tas brīdis, lai atslēgtos.
Manu sirdi pilnībā pumpēja adrenalīns, kas gribēja, lai ceļos kājās un metos skriet. Manas kājas gandrīz vai niezēja ar vēlmi kustēties un sajust sasalušo meža zemi zem pēdām. Tomēr, lai gan manu sirdi pildīja adrenalīns, mans prāts bija pilnībā sasalis uz vietas. Mani plakstiņi bija pilnībā aizvērti un samiegti tik cieši, ka es jutu galvas sāpes līžam manā virzienā, kas nemaz nepalīdzēja manai situācijai. Arī pēkšņā galvas reibšana no apstādinātās elpošanas grasījās mani atslēgt, bet mans prāts neļāva nevienu no šīm dzīvības pazīmēm pildīt.
Man bija bail, ka es tūlīt atvēršu acis un, lai gan es nedzirdu nekādu kustību sev apkārt (kas varētu būt bijis arī no ausu aizkrišanas niecīgā skābekļa dēļ manā ķermenī), ieraudzīšu meža cūkas mātītes lielo šņukuru savā sejā.
Adrians reiz stāstīja, ka vienam no viņa mednieku kluba biedriem uzbruka mežacūka, jo viņš pietuvojās tai pārāk tuvu, kad tā bija ievainota. Un, ja ir jāzina kaut kas par ievainotām mežacūkām, tad tas ir tas, ka tās paliek agresīvas un var uzbrukt. Lai gan nav dzirdēti nekādi letāli gadījumi pēc šo dzīvnieku uzbrukuma, tie var savainot diezgan traki un tas notika arī ar Adriana draugu.
Es nezināju, ka tik ilgi varu noturēt elpu, tomēr laikam ejot, manas plaušas sāka gandrīz vai degt un prasīt pēc skābekļa, tāpēc cik vien viegli un klusi es varēju, caur nāsīm es ievilku īsu elpas vilcienu. Bet protams, tikko manas plaušas saskārās ar skābekli tās uzreiz prasīja vēl un vēl. Un es vairs nevarēju pretoties šai vēlmei, tāpēc manas acis atšāvās vaļā, lai pārbaudītu, vai manā priekšā nestāv milzīga mežacūka pirms es ļāvu savai mutei ieelpot milzīgu elpas vilcienu.
Daba man apkārt bija pavisam klusa un mierīgā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl pāris minūtes es sēdēju uz sasalušās zemes, pirms izdarīju kaut mazāko kustību, kā galvas pakustināšanu un apkārtnes novērošanu. Kājās piecelšanās man prasīja vēl pāris minūtes un šīs kustības nebija neko asas vai straujas, līdz es biju pilnībā piecēlusies kājās, kad mani piepildīja sirdī sapumpētais adrenalīns un es sāku mesties virzienā, no kura nāca mežacūkas.
Bija tik labi sajust vēso meža gaisu sitamies pret manu seju un cieto zemi zem manām kājām katru reizi, kad es atspēros pret to. Un uz šo brīdi es jutos brīva. Brīva no savām domām, no sava nekārtīgā prāta un sāpošās sirds. Un tā bija viena ellīgi laba sajūta.
Es nezinu cik ilgi skrēju, bet es šaubos, ka tas bija ļoti ilgi, kad mans kreisais sāns sāka sāpēt, it kā tajā durtos simts adatas un mans ķermenis bija pilnība pārklāts ar sviedriem. Es apstājos pie koka un roku atspiedusi pret resno stumbru centos nomierināt savu elšanu. Es nekad neesmu bijusi tā sportiskākā meitene, bet pēdējā laikā mana fiziskā forma vēl vairāk bija pasliktinājusies.
Labu brīdi es stāvēju atspiedusies pret koku un centos sakārtot savu ķermeni. Es centos elpot cik vien dziļi es varēju, lai palīdzētu sliktajai dūšai un trūdošajām galvas sāpēm, kas pēc skriešanas darbojās pa manu galvu pilnā sparā. Sliktā dūša man bija no ilgās neelpošanas un bailēm, kuras mani pārņēma, kad mežacūka man pietuvojās. Es zināju, ka, lai mazliet palīdzētu sliktajai dūšai man vajadzēja uzēst gabalu no šokolādes, kas man vēl bija palikusi, bet tā kā es veselu gabalu nometu uz zemes, tad šobrīd manā kabatā gulēja viena ceturtdaļa no batoniņa. Tomēr mana sliktā dūša ņēma virsroku un izvemt man tāpat nav ko, ja vienīgi kuņģa sulu, tāpēc lēnām kustoties uz priekšu es pa mazam kumosiņam apēdu savu atlikušo pārtiku.
Pēc manām domām es gāju pāris stundas pirms izdomāju atkal apstāties, tomēr es neļāvu sev ilgi atrasties uz vietas, jo aukstums manā ķermenī jau sāka palikt nepanesams un stāvēšana uz vietas tikai palielināja manas vēlmes pēc ēdiena un jo īpaši ūdens. Manas rokas bija palikušas pilnība zilas un es tās nemaz nejutu, tāpat kā savus kājas pirkstus, kas likās kā ledus kluči, kas bija piestiprināti manai pēdai.
Kad es pirmo reizi pa daudzām stundām izvilku ārā savu telefonu, lai apskatītu laiku, bija jau satumsis. Es knapi varēju sajust savu telefonu jakas kabatā ar saviem ledainajiem pirkstiem, bet tikko es biju nospiedusi atbloķēšanas pogu es uz sekundi ieraudzījusi pulksteni, kas rādīja 22:08. Jau!? Un tad mans telefons palika melns un no tā izdzisa pēdējās enerģijas pēdas. Lieliski.
Es varēju sajust jaunu panikas lēkmi izskrienam caur manu ķermeni, kad telefons izslēdzās, jo tagad man nebija nekāda veida, lai sazināties arī ja parādās signāls. Manuprāt, līdz ar mana telefona nomiršanu, daļēji nomira arī mana motivācija doties uz priekšu un atkal es sabruku uz zemes.
Es droši vien būtu raudājusi, tomēr es laikam biju tik ļoti atsalusi, ka mans ķermenis nevarēja izspiest nevienu asaras pili. Es apgūlos uz zemes uz labo sānu un pierāvusi ceļus pie sava zoda vēros virzienā uz kurieni gāju. Tikai tad es sajutu smago nogurumu pārveļamies pār mani, kas lika maniem acs plakstiņiem palikt ļoti smagiem.
Mans ķermenis viscaur trīcēja, mana galva sāpēja it kā pa to kāds sistu ar āmuru, mans vēders meta kūleņus un bija gatavs dabūt no sevis ārā jebko, bet manas plaušas ņēma skābekli pretī ļoti vāji. Es jutu savus smagos plakstiņu veramies ciet, bet tā nebija tā pati sajūta, ko vienmēr jūti, kad esi noguris un ļoti nāk miegs. Šī sajūta bija savādāka un ļoti nemierīga.
Un tad es sajutu jūras sāļo smaržu un kādu kaut ko kliedzam, bet mans prāts jau bija tumšs.
* * *
Visapkārt bija piķa melnums. Es ilgi centos pielāgoties pie tumsas, bet manas acis negribēja saskatīt neko, kas atradās man apkārt. Pēkšņi es izpletu rokas, jo vēlējos sataustīt vai man ir kaut kas blakus, bet tā vietā mans elkonis atsitās pret kaut ko ļoti cietu un asu izšaujot sāpju vilni caur manu ķermeni.
-Robin… - Mans vārds izskanēja kā kluss čuksts, bet atbalsojās pa šo “istabu” kurā es laikam atrados tik ilgi, ka vārds likās ieurbjamies manā galvā. Un tikko es domāju, ka viss ir atkal palicis kapa kluss, vēlreiz izskanēja mans vārds.
Un tad es vairs neatrados tumsā. Man visapkārt spīdēja spožas prožektoru gaismas, kas apžilbināja manas acis, liekot man saspiest plakstiņus cik vien cieši es varēju. Es pieliku plaukstas priekšā savām acīm un centos plakstiņus atvērt, lai varētu paskatīties uz apkārtni kaut vai caur pirkstiem, tomēr gaismas tik spilgti dedzināja manas acis, ka tas bija pilnībā neiespējami. Un tad atkal skanēja klusais čuksts.
-Robin… - Mans vārds atkal atbalsojās pa visu “telpu”, kurā es atrados un urbās manā galvā it kā man vajadzētu atcerēties šo vārdu. Un tad manas ausis aizpildīja spalgs kliedziens.
Es centos saprast vai es sapņoju vai nē, jo viss šis likās tik neīsti un pārāk dīvaini, lai būtu realitāte. Un man bija taisnība, jo viens no paņēmieniem, kā noteikt vai esi nomodā vai nē, ir saķert pirkstos savu ādu un stiept to. Ja tā stiepjas un stiepjas, tad tu zini, ka sapņo, jo realitātē tu savu ādu nevari izstiept metra garumā. Tas ir sapnis. Tas ir sapnis. Tu esi mežā. Tu esi apmaldījusies. Mosties.
* * *
Kad es sajutu auksto gaisu ap savu ķermeni es zināju, ka esmu nomodā. Cietā un sasalusī zeme vēl joprojām atradās zem manis, tomēr manas rokas nesajuta ledaino aukstumu. Tās bija ieskautas cita rokās un gandrīz vai dega no pēkšņā siltuma, it kā varētu izkust kuru katru brīdi. Es vēlējos atvērt acis, lai uzlūkotu, kura plaukstas silda manējās, bet mani plakstiņi bija tik smagi, ka nevarēja atvērties, tāpēc viss, kas no manis iznāca bija vārgs ņaudiens.
Tomēr, pirms mans prāts atkal palika tumšs un pilnībā aizslēdzās bez sapņa, es izdzirdēju kādu nočukstam manu vārdu.
