21.Nodaļa
Es jutos kā šoka stāvoklī, kad ienācu pa Teo tēta mājas durvīm. Šis nav nekāds salidojums. Jau sākot ar mājas foajē, es jutos kā ienākdama pilī, kas tikusi izgreznota kāda karaļa vai karalienes kronēšanai. Marmora trepju margas bija apvītas ar egļu skujām un tām pa vidu aptītas lampiņu virknes, kuras izstaroja siltu krāsu. Uz pašām kāpnēm bija noklāts sarkans paklājs, kas stiepās no trepju apakšas, līdz pat pašai augšai, padarot marmora kāpnes vēl elegantākas. Tuvumā pie virtuves durvju ailes, bija novietota liela egle, kas bija izrotāta ar vis visādiem rotājumiem, kuri variēja zelta un melnā krāsā, bet pašas egles galā, bija uzsprausta galotne, kura bija zvaigznes formā ar zelta spīdumiņiem. Uz sienām bija uzkārtas gleznas, kuros bija attēloti gan cilvēku portreti, gan arī dažādas vāzes ar ziediem, kas izskatījās, ka gleznotas ne šajā gadsimtā, jo krāsa no rāmjiem bija diezgan noberzta un pašas gleznas izskatījās diezgan vecas. Vēl katras gleznas sānā atradās apzeltīts svečturis, kurās bija ievietotas melnas sveces.
Manu prātu un acis bija pilnībā apņēmušas greznie objekti, ka nebiju pamanījusi lielo cilvēku burzmu, kas atradās manā acu priekšā. Tieši mums pretī, uz mazā ādas dīvāniņa, kas atradās starp abām trepēm, sēdēja divas gados esošas kundzes, kuras bija ģērbušās cik vien glauni un eleganti es jebkad biju redzējusi viņu vecuma sievietes ģērbušās. Arī kundžu mati nebija izņēmumi, jo bija safrizēti visaugstākajās un smalkākajās frizūrās, kādas es nekad nebiju redzējusi. Tomēr ne viņu izskati bija tas, kas mani piesaistīja. Tie bija sieviešu skatieni, kas vērās manī tik nosodoši un auksti, kas lika man mazliet sarauties. Tikai tad, es pamanīju, ka lielākā daļa no viesiem, kas atradās foajē ik pa laikam paver uz mums skatienu un kaut ko sačukstas ar citiem. Par laimi pa visu māju skanēja mūzika, kas mazliet noslāpēja aso gaisotni. Tomēr mana panika tikai sāka celties.
Lēniem soļiem mēs ar Teo aizgājām prom no foajē un nonācām viesistabā, kas protams nebija mazāk izgreznota. Milzīgā egle istabas kreisajā pusē aizsedza vairāk kā pusi no loga un elektriskā kamīna, bet garais uzkodu galds aizņēma visu istabas centru. Uz tā bija tik daudz ēdienu un našķu, ka es jutu savu vēderu iepīkstamies no ēst gribēšanas, jo es sapratu, ka nebiju neko ēdusi kopš brīža, kad saņēmu īsziņu no Teo. Manas acis pārslīdēja pāri pieklātajam stikla galdam un aizķērās tieši aiz sušī paplātes un siera groziņu pilno šķīvi. Tomēr es netaisījos doties pie šī galda un ēst, jo, lai kā es vēlējos un, lai kā mans kuņģis prasīja ēdienu, es zināju, ka, ja kaut ko ielikšu mutē man uzreiz paliks slikta dūša. Un tas protams bija lielā uztraukuma dēļ. Mana panika vēl klusi sēdēja galvas stūrītī un vēroja notiekošu, gatava izlekt ārā jebkurā brīdī vai vietā, bet mans kūleņu metošais vēders un strauji pukstošā sirds darbojās pilnā sparā un negrasījās apstāties.
-Teo… - Kad pēc ilga laika, es beidzot saņēmu atpakaļ savu balsi, no visa redzētā, es pavēros uz puisi, kuram biju ieķērusies elkonī un kurš vērās manī ar savām tumši brūnajām acīm. – Šis nav ģimenes salidojums, vai ne? – Teo smagi nopūtās un nolaida acis no manējām, pievēršoties greznajai eglei.
-Nu, konkrēti nē, bet arī jā. Mans tēvs katru gadu rīko Ziemassvētku pasākumu uz kuru saaicina visu ģimeni un tuvos draugus. Tomēr, tā kā ir ļauts līdzi ņemt vairākus cilvēkus, kad parasti šis pasākums izplešas lielāks par ģimeņu un draugu satikšanos. – Es pavēros visapkārt mums uz lielo cilvēku burzmu, kuru slepenie skatieni ik pa laikam pievērsās mums tikai, lai mazliet uzjundītu man paniku. Tomēr tā vēl joprojām bija salīdzinoši mierīga un klusa. Strauji pukstošo sirdi un kņudošo vēderu es vēl varēju kaut cik paciest un izturēt, bet, ja panikas lēkme izlauzīsies no sava kaktiņa, tad viss aizies pa burbuli.
-Šampanieti? – Mani no nelielās aizdomāšanās izsita vīrietis, kas negaidīti bija pienācis pie manis un Teo. Viņam mugurā bija viesmīļa apģērbs un rokā vīrietis turēja paplāti ar glāzēm, kurās burbuļoja maigi dzeltens dzēriens. Teo paskatījās uz mani ar jautājošu skatienu, bet es tikai pakratīju galvu sakot, ka nevēlos. Pēc saņemtās atbildes, viesmīlis bez jebkādas stostīšanās pagriezās no mums prom un devās pie nākamajiem cilvēkiem, kas stāvēja mums tieši aiz muguras. Tomēr mēs ar Teo divatā palikām tikai pāris sekundes, līdz mūsu kompānijai pievienojās citi.
-Teo, manu zēn, kāds prieks tevi atkal redzēt! – Tajā brīdī Teo izslīdēja no mana tvēriena un viņu apskāvienos ievilka tās pašas divas kundzītes, kuras iepriekš bija sēdējušas foajē uz dīvāniņa un vērušās mūsos ar ieinteresētiem skatieniem. Abas sievietes apskāva Teo un kārtīgi sabučoja, atstājot uz puiša vaiga lūpu krāsas nospiedumus. Kad es tos pamanīju, es mazliet iesmējos, kas bija pats stulbākais, ko varēju izdarīt, jo tieši tajā brīdī, kad mani klusie smiekli pameta manas lūpas, abu sieviešu acis tikai pievērstas man.
-Vai, Teo! Iepazīstini tak mūs ar šo…apburošo lēdiju, kuru esi atvedis. - Teo pavērās uz mani ar apstulbušu skatienu, bet drīz vien pievērsās atpakaļ abām kundzēm, kuras skatījās te uz mani, te uz Teo.
-Pareizi. Em…šī ir Robina. Es ar viņu mācos vienā skolā. Un Robin, šī ir mana omamma Ella Montgomerija un viņas māsa, kā arī mana tante Esma. – Vispirms manas acis pievērsās kundzei, kuru Teo bija nosaucis par savu omammu. Tikai tagad, kārtīgi ieskatoties sievietes sejā, es pamanīju līdzību starp Teo tēti un viņa mammu, kas arī bija redzams Teo. Ne tikai izteiktie vaigu kauli un izteiktās lūpas, bija tas, kas viņus visus trīs saistīja, bet arī viņu visu acis bija tik tumši brūnas un lielas, ka tās bija neiespējams nepamanīt. Kad manas acis sastapās ar Esmu, Teo tanti, es arī viņā varēju pamanīt daļiņu no Teo, bet ne tik spilgti kā puiša omammā, jo Esmei nebija tās hipnotizējoši brūnās acis, bet blāvi zilas, kuras vairāk līdzinājās jūras ūdens krāsai, kad tā bija mazliet satrakojusies.
-Prieks iepazīties! – Es centos izklausīties cik vien priecīga un nesatraukusies es varu, bet man neliekas, ka tas izdevās diezgan labi, jo abas kundzes uz mani paskatījās ar ļoti aizdomīgu skatienu. Es nezinu, vai Teo to pamanīja vai nē, jo uzreiz pēc manas un sieviešu acu skatienu izveidošanas, puisis atvadījās no omammas un tantes, sakot, ka parunāsies vēlāk un aizvilka mani prom no viesistabas uz blakus esošo ēdamzāli, kura bija divas reizes lielāka nekā tā, kura bija vienā telpā ar virtuvi.
Šajā lielajā un greznajā ēdamzālē bija milzīgs galds, kurš atradās pašas istabas vidū un bija piekrāmēts pilns ar dažādiem ēdieniem. Tur atradās ne tikai dažādas alkohola pudeles un uzkodas, bet arī salāti, gaļas, dārzeņi un viss pārējais, ko vien varēja iedomāties. Un protams arī šī telpa nebija izņēmums lielajai cilvēku burzmai. Tāpat kā foajē un viesistaba, arī šī telpa bija pārbāzta ar cilvēkiem, kas bija ģērbti elegantos tērpos un dārgās rotās.
Kopš brīža, kad es ienācu Maikla, Teo tēta, mājā, es sajutos niecīga un nevērtīga, bet visu laiku redzot visu šo greznumu, kas atradās manā priekšā, es sāku justies arī neomulīgi. Ne tikai tāpēc, ka nebiju pieradusi pie dārgām lietām, bet arī tāpēc, ka man nebija ne jausmas par ko Teo tētis strādāja, ja var nopelnīt tik daudz naudu, lai sagādātu šādas lietas.
Mēs ar Teo apsēdāmies milzīgā galda pašā vidū, jo tur bija ierakstīts Teo un mans vārds. Tieši tajā brīdī, kad bijām apsēdušies krēslos, Maikls pacēla savu šampanieša glāzi un uzsita pa to ar dakšiņu, liekot visiem nākt uz ēdamzāli un ieņemt savas vietas priekš mielasta.
Kad visi bija sanākuši, tosts noteikts un galvenais ēdiens atnests, visi kā viens uzreiz sāka ķerties klāt pie saviem šķīvjiem, lai nobaudītu šo mielastu. Tomēr es sēdēju ar dakšu rokā un mīcīju to caur savu ēdienu. Mans vēders kā mežonīgs zvērs prasīja ēdienu un lūdzās, lai noriju vismaz vienu kumosu, bet mani vēl joprojām nebija pametusi tā sajūta, ka, ja paņemšu mutē kaut gabalu, tad man uzreiz paliks slikti. Tomēr es zināju, ka man ir jāapēd kaut kas, citādāk es jau palēnām jutu dažus acis vēršamies manā virzienā ar mazliet nosodošu skatienu. Tā nu es nogriezu gabalu no gaļas, kuru es nekad nebiju redzējusi un ieliku savā mutē. Es cīnījos ar savu ķermeni, lai neizspļautu to ārā tik ļoti, ka varēja likties, ka man liek ēst kaut ko pretīgu. Un tur jau bija tā lieta, ka ēdiens nebija negaršīgs. Ja man būtu bijusi apetīte, es to būtu apēdusi pāris sekundēs, bet tā kā man tādas nebija, es sēdēju pie šī milzīgā galda ar vismaz simts cilvēkiem un vienkārši blenzu savā ēdienā līdz mani kāds uzrunāja.
-Robin, tev viss labi? Tu knapi esi pieskārusies ēdienam. – Teo vērās manī ar mazliet uztrauktu skatienu, kamēr viņa mute turpināja košļāt tikko ielikto kumosu.
-Jā, viss labi. Laikam tikai nav apetītes. – Es biju knapi pabeigusi teikt teikumu, kad mūsu sarunā iejaucās mums pretī sēdošais pāris.
-Tā jau ir ar to jaunatni. Visi tik vēlas būt kalsni un tāpēc badojas. – Mani un Teo bija uzrunājusi sieviete, kas gados izskatījās uz trīsdesmit un viņai blakus esošais vīrietis, kam izskatījās apmēram tik pat gadu. Uz brīdi es mazliet apstulbu no pēkšņās iejaukšanās, bet neko sliktu nepadomājusi, es atbildēju:
-Es nebadojos, man vienkārši nav apetītes.
-Nav apetītes, protams. Tā jau visas šīs meitenes saka. Sākumā nav apetītes, tad sāk vemt, tad paliek tikai āda un kauli un beigu beigās meitenes veselība ir tik sabojāta, ka viņa vienkārši nomirst. Vai arī tev prātiņā ir kaut kāda “slimība”, kā depresija? Varbūt tāpēc neēd? Zini, es nekad nesapratīšu tos cilvēkus, kas uztver depresiju kā slimību. Tas viss ir tikai viņu galvās un tikai jābeidz par to domāt, lai viss būtu labi. Tu jau droši vien tāpat tikai gribi, lai par tevi pažēlojas.– Es sēdēju un vēros šīs bezkaunīgās sievietes acīs ar šoku uz sejas. Ko pie velna viņa man tikko pateica? Es varēju sajust, ka arī Teo palika pavisam sasprindzis un viņa sejā rēgojās izbrīns. Es nespēju aptvert cik ātri viņa ir sākusi mani nosodīt ar lietām, par kurām viņai nav ne jausmas un kuras viņa nezin, vai man piemīt.
Pēkšņi mans ķermenis pazaudēja visu satraukumu un nomainīja to pret dusmām. Es gribēju kliegt, sist un spert viņai. Kā viņa vispār uzdrošinājās ko tādu man teikt? Mana elpošana palika smaga un mana sirds sitās no visa spēka, liekot manām asinīm ritēt ar vien straujāk un straujāk. Bet pirms es paspēju atcirst ko atpakaļ, Teo saņēma grožus savās rokās.
-Kādas tiesības jums bija iejaukties mūsu sarunā un vēl apvainot viņu? Kā jūs kaut ko tādu vispār uzdrošinājāties teikt? Un kas jūs vispār esat? Es nekad neesmu jūs redzējusi sava tēva pasākumos. – Un ar pēdējo Teo teikumu pietika, lai mums pretī sēdošo pāra sejas pavisam nobālētu. Bet es nesagaidīju viņu atbildi, jo pirms viņi paspēja atvērt mutes, es piecēlos kājās no krēsla un ātriem soļiem, daudzu viesu acu pavadībā, izskrēju no ēdamzāles.
Un man prieks, ka patīk! 
