Labvakar, visiem spocēniem. Laiks iepazīties ar četru spoku literāro kopprojektu. Projektā iesaistītie spociņi ir Es (Dark Magician), The Diāna, Elys un Zviedriete. Mēs visi četri kopīgi rakstām šo stāstu un, katrs secīgi publicēsim tā daļas. Patīkamu lasīšanu!
Ir agrs rīts un pār Rīgas ielām aust saule. Kādā no ielām redzama skrienoša sieviete. Vanesas tumšās un garās matu cirtas plīvoja brīvi vējā. Saltais gaiss lika trūkt elpai. To atņēma arī skrējiens. Sieviete bija nokavējusi pareizo vilcienu un centās nenokavēt darbu. Sulīgi nolamājusies par to, ka atkal pievīlis viņas padsmit gadus vecais BMW, sieviete nostājās pie sava izmeklēšanas birojiņa durvīm. Tās atverot, pretī vēras viņas abi kolēģi.
Toms tikko bija atgriezies no atvaļinājuma Kiprā, līdz ar to viņa rudzupuķu zilās acis kontrastēja ar viņa nu jau viegli tumšo ādu vairāk nekā parasti. Savukārt, Roberts joprojām bija bāls. Roberts bija no tiem cilvēkiem, kas nekad negāja atvaļinājumos. Un, ja nu tomēr viņu atvaļinājumā aizdzina ar varu, tad vienmēr pavadīja to pie televizora, skatoties futbolu. Roberts noteikti nebija no tiem vīriešiem, ar kādiem Vanesa bija radusi pavadīt laiku.
Toms uzmundrinoši uzsmaidīja. Visiem bija zināms, ka viņš ir īsts brunču mednieks, taču tas netraucēja lieku reizīti ar viņu paflirtēt. Taču Roberts, likās, nemaz nemana Vanesas ierašanos. Viņš, vienmēr tik kluss un nepieejams. Lai gan tāda tipa vīrieši nebija priekš Vanesas, viņu nedaudz kaut kas piesaistīja Robertā.
Vanesa nometa pleca somu sev pie kājām un, steidzīgi velkot nost pusgaro melno mētelīti un mēģinot nenožņaudzoties atbrīvoties no šalles, pameta ašu skatu pulkstenī virs ārdurvīm un saviebās. Sešas minūtes pāri darbalaika sākumam. Ignorējot kolēģu pārmetošos skatienus, kas dedzināja muguru, sieviete piegāja pie telpas stūrī novietotā kafijas automāta, ieprogrammēja to pēc savas gaumes un patikšanas un, gaidot šorīt tik ļoti trūkstošo kafijas krūzi, saņēmās pagriezties pret diviem nosodošiem acu pāriem.
Vīrieši klusēja un tādējādi parādīja, ka vēlas, lai Vanesa pati atvainojās un atklāj sava kārtējā kavējuma iemeslu. Dažreiz gan Toms, gan Roberts nesaprata, ko šajā biznesā, kur nepieciešama punktualitāte un precizitāte, dara Vanesa. Viņas otrais vārds bija kavējumi un trešais neuzmanība. Ja kādreiz birojā bija saplēsts trauks – vaininieku nebija jāmeklē, deviņdesmit deviņi procenti, ka nedarba autore ir Vanesa. Vanesa sapratusi, ka no viņas gaida paskaidrojumus, paņēma kafijas krūzīti ar gatavo Machiatto, piesēdās pie kopīgā, lielā galda un nopūtās.
Priekšā bija gara diena. Vispirms gan bija jāizdomā kāda laba atruna par to, kāpēc viņa atkal nokavēja. ATKAL. Jau otri reizi šonedēļ. Un bija tikai otrdiena. Šo gadu laikā, ko viņa bija šeit nostrādājusi, viņa bija izmantojusi pilnīgi visas ticamās (un ne arī tik ticamās) atrunas, sākot ar mašīnu, kura negribēja strādāt (ņemot vērā to, cik veca bija viņas mašīna, šo atrunu varēja izmantot vismaz reizi mēnesī), un beidzot ar kaimiņu, kurš bija ieslēdzies dzīvoklī un atslēgu izmetis pa logu. Bet atzīties, ka atkal nogulēja modinātājpulksteni, viņa negribēja.
Vanesa apdomāja iespēju pateikt taisnību par aizgulēšanos, kas nemaz nebija meli. Par nakts sakariem kolēģiem nebija jāzina.
-Es aizgulējos, - beidzot saņēmusies atbildēja, nevēlēdamās vairs neko paskaidrot.
Roberts vienaldzīgi paraustīja plecus un turpināja savu darbu. Taču Toma acis iemirdzējās, it kā viņš redzētu Vanesai cauri.
- Sīkumi, Vanes, - Toms piemiedza ar aci, - mums interesē sīkumi.
- Jēziņ, Tom, par ko tu padomāji? – nopriecājos par to, cik patiesi tas izklausījās.
- Jēziņ, Vanes, - Toms mazliet izmēdoši teica, - ņemot vērā tavu pagātni ar manu brāli…
- Un manas māsas bijušo, - Roberts iestarpināja, neatraudamies no monitora.
- Un viņa māsas bijušo, - Toms piekrita, - diez vai es padomāju kaut ko nepareizu. Tu neatstāj daudz vietas iztēlei, vai zini.
Vanesa domās sevi izlamāja. Bija taču skaidrs, ka iesaistīšanās ar, pat ja ne kolēģiem, tad to paziņām, ir slikta doma. Diemžēl, šīs izvēles tika veiktas pirms pāris gadiem, kad viņa pati bija krietni vieglprātīgāka. Būtu vajadzējis padomāt par sekām. Tagad viņa to mēdza darīt, itin bieži pie tam, bet agrākās Vanesas nepareizo izvēļu sekas viņu vajāja joprojām.
Sieviete jau pavēra muti, lai atbildētu kaut ko gana dzēlīgu, taču no šādas vajadzības viņu izglāba nepazīstama numura zvans uz darba telefonu.
