Līdz muzejam Pīteram nokļūt nebija grūti. Lai cik spēcīgs nebūtu lietus, Zirnekļcilvēkam, tas netraucē. Būt cauri slapjam, protams, nav patīkami. Muzejs vēl bija vaļā, tāpēc iekļūt nebija problēmu. Pīters pierāpoja līdz jaunajai izstādei pa griestiem, lai nepievērstu lieku uzmanību. Diemžēl tā nebija nekas uzmanības cienīgs. No šīs izstādes pirmās lapas cienīgas fotogrāfijas nesanāks. Un nešķita arī, ka tā sastāvētu no maģiskiem priekšmetiem dēļ, kuriem šeit negaidīti parādītos, kāds ļaundaris, kas to grib iegūt saviem plāniem iekarot Zemi, vai vismaz Ņujorku. Pīters jau gatavojās doties prom, meklēt cita veide bildes, lai nepaliktu bez darba, kad saklausīja divu apsargu sarunas.
-Tiko vērsies ciet, ķeramies pie plāna. Instrumentus sagatavoju. Paslēpu tualetē.-
Abi apsargi aizgāja katrs uz savu pusi. Pīters izlēma, ka šeit var sanākt darbiņš Zirnekļcilvēkam. Viņš pa griestiem sekoja vienam no apsargiem. Apsargs viņu pilnīgi nemanīja un iegāja novērošanas telpā. Pārkers nolēca no griestiem un centās saklausīt, kas notiek telpā. Klusums. Tad sapratis, ka ja jau instrumenti paslēpti tualetē, tā ir vieta uz kuru jādodās. Līdz muzeja slēgšanai vēl gana daudz laika – viņš paspēs atrast sos zagļu instrumentus un sagaidīt slēptuvē arī pašus zagļus. No tā gan jau sanāks arī, kāda fotogrāfija. Jāfotografē tikai uzmanīgi, lai neizskatās, ka viņš nav īpašnieks instrumentiem, lai kas tie būtu un Džeimsonam nav jauns materiāls Zirnekļcilvēka publiskai apmelošanai, kaunināšanai un pazemošanai.
Nonācis tualetē Pīters sāka pētīt kabīnītes. Nekā uzreiz pamanāma nebija. Arī paverot vaļā notekas un griestu plāksnes nekas neatradās. Dīvaini. Laiks paskrēja nemanot un Pīters sadzirdēja paziņojumu par muzeja slēgšanu pēc 15 minūtēm. Pīters saprata, ka pareizais risinājums būs sagaidīt zagļus tepat. Paslēpies virs griestiem viņš gaidīja apsargus, kurus pirmīt noklausījās. Nepagāja ilgs laiks, kad abi ieradās. Pīters vēroja, no kurienes un kādus instrumentus abi paņems. Kāds no sargiem piegaja pie kabīnītes, kura atradās netālu no Pītera slēptuves. Apsargs no kabatas izvilka kaut kādu iekārtu un nospieda uz tās pogu. Siena atvērās un aiz tās stāvēja vairāki futūristiski šaujamie. –Šis nebūs viegls vakars- Pīters pie sevis nodomāja. Labi, ka viņš bija iebūvējis mazu kameriņu savā tērpā, kas papildus īstajai kamerai varēja knipsēt. Šis būs pirmās lapas materiāls un tajā pat laikā pierādījumi par to, ka ne jau Zirnekļcilvēks kaut ko mēģināja apzagt.
Apsargs iznesa ieročus. Vienu no tiem viņš pasvieda savam nozieguma partnerim. Pīters izlēma nedot laiku un negaidīt kamēr viņi būs telpā, kuru salaužot, muzejs piedzīvos lielus zaudējumus.
- Sveiki puiši, vai santehniķi gaidījāt? Es dzirdēju, ka šeit esot lieli caurumi un noplūde- viņš ierunājās, pievēršot zagļu uzmanību, tieši pirms ietina tos savos tīklos. Viens no zagļiem sāka mainīties. Pītera priekšā atklājās viņam labi zināms ļaundaris - Kapakmens jeb Tūmbstouns. Muskuļotais, radioaktīvās ķimikālijās iekritušais ar pelēcīgo ādas krāsu esošais, kramplauzis uzreiz saplēsa tīklus un triecās pret sienu, kas lika nodrebēt pusei telpas, kurā visi trīs atradās.
- Vācies prom, rāpotāj vai arī izraustīsim visas tavas kājeles – kliedza niknais zaglis. Otrs zaglis pa to laiku arī bija paspējis mainīt savu izskatu un Pīters saprata, ka ir iekūlies ļoti nepatīkamā situācijā, jo otrs noziedznieks bija vēl bīstamāks par Tūmbstounu….
Pluss no manis.