Vājprāta karuselis ap mani griežas,
vājprāta murgi jau manī spiežas.
Tie mani biedē, es dzīvoju bailēs,
kuras mani spīdzina kā nokaitētās spailēs.
Taču alkohols vismaz patīkami reibina
un vismaz Nāves tuvošanos steidzina.
Alkohols nedod atbildes, bet sniedz baudījumu,
jo ļauj uz brīdi aizmirst pašu jautājumu.
Pagrimums ir tik vilinošs, aicinošs,
taču pašcieņas pēdējais pārmetums - kaitinošs.
Redzu sevi no malas, cauri purvam brienam.
Bet kam lai to izstāstu - nevienam.
Gribu doties prom, gribu visu pamest,
gribu ļaut problēmām un vientulībai mani saēst.
Ir nakts, apkārt klusi krācieni, bet jūtos viena,
tik ļoti vēlos lai neuzaust diena.
It kā uz skolu jāiet, bet vai ir jēga?
Ļaunums man pielips kā infekcija, sērga.
Atkal nievas, ņirgas un pārdzīvojums.
Vai ir tā vērts šāds pazemojums?!
Es negribu jūs redzēt, es negribu jūs just,
mana pacietība pret jums jau sāk zust.
Tas viss mani tik ļoti grauž,
vājprāta lēkme manī vairs tik tikko snauž.
Man bail ka neizturēšu, tad asinis līs,
Bet ne jau manas, tās jūsu līķus tīs.
Arī septiņi nāves grēki jau seko man pa pēdām.
It kā man jau nepietiktu ar savām bēdām?!
Un vēl tas aitu bars, kas man seko, smaida.
Ko jūs vispār no manis gaidat?!
Esmu plēsējs, no manis bīsties,
vai ej jau laicīgi pie mācītāja šķīsties.
Ieņemu tablešu sauju kas ļauj man dzīvot.
Redz dakterīši man pēkšņi palīdzēt gribot!
Vai viņi man jautāja, vai to vispār vēlos?
Manis pēc var iespraust dir*ā savus mērķu cēlos!
Lai gan tomēr es vēlos kaut ko darīt -
dzīvot ilgāk, nekā tikai rīt vai parīt.
Sirds dziļumos es vēlos būt .........
Eh, par vēlu. Tik un tā vēlmes un cerības jau zūd.
Mans pārdomu dzejolis10
40
0
Tev patiks šie raksti
