Tā bija tumša nakts. Man šķita, ka mani nevar redzēt, tāpēc bez bailēm devos tālāk pa Daugavpils ielām. Savā pārdrošībā aizmirsu par to, ka ielas apgaismo laternas un nelielu gaismu dod arī veikalu skatlogi, spīdoši daudzdzīvokļu māju logi un galu galā pilnmēness, kurš ik pa laikam palīda ārā no mākoņu mūra.
Bet es par to nedomāju, jo man bija jātiek pēc iespējas tālāk prom. Es cerēju, ka nevienu nesatikšu. Manas vēlmes sāka uzdot toni manam prātam. Es jutu, ka nespēšu pretoties ja, kāds man nāks pretī. Es biju ticis cauri centram un jau pastaigājos pa pilsētas nomali. Veikali, parks, licējs- viss bija aiz muguras. Bet es turpināju iet. Lāsts pār to, ka tieši šovakar man bija jāatbrauc uz šejieni darīšanās. Vēl lielāks lāsts pār to, ka nokavēju vilcienu ar kuru tikt mājās un man šeit nav kur palikt. Bet tas nav ļaunākais. Ļaunākais būs, ja es kādu satikšu un nespēšu savaldīt sevi. Manas tieksmes lauzās ārā no mana ķermeņa. Tās gluži kā vilks ar saviem nagiem skrāpēja mani no iekšienes.
Es biju ticis līdz šosejai. Retās ceļmalas gaismas šķita maza bēda. Nakts vidū arī mašīnu bija maz. Tikai mēness turpināja izgaismot visu. Mākoņi bija pazuduši. Un es tikai turpināju iet...
No rīta pamodos savās mājās. Kaut kā biju līdz viņām ticis. Ieeju internetā un pirmais virsraksts ziņu portālos -zvērīga slepkavība uz Daugavpils šosejas. Lasot rakstu atceros kā tiku mājās. Atceros kā laipnais vīrs piestāja ceļmalā un piedāvāja mani aizvest līdz mājām. Atceros kā turējos pret savām tieksmēm, līdz jau pavisam netālu no Rīgas es neizturēju vairs šīs mokas. Tas ko es ar šo vīrieti izdarīju neatbilst virsrakstam "zvērīga slepkavība." Šis virsraksts ir pārāk maigs.No sākuma es palūzu viņam apstaties, lai varu ceļmalā nokārtoties. Vīrs paklausīja. Taču tā vietā, lai izkāptu no mašīnas es uzmetos šim vīrietim virsū ar atņirgtiem zobiem un nostieptiem nagiem. Viņš ieraudzījis, ka esmu mainījies sāka kliegt. Es ar saviem nagiem plosīju viņu tik ilgi, līdz viņa kliedzieni apklusa. Pēc tam zvērīgā niknumā plosīju viņu ar zobiem. Ne velti es pamodos ar asins garšu mutē. Man jāatcerās, ka pilnmēness naktīs man jābūt mājās. Kaut vai slimības lapas jāņem. Ehh, cik grūti ir būt vilkacim, kas dzīvo Latvijā un strādā par tirgošanas aģentu-menedžeri...
