Telpā esam vien septiņi, tomēr izkāpšana pa logu katram prasa laiku. Es kopā ar Ēriku stāvu pie durvīm un pieturu tās gadījumam, ja vecais krēsls neizturēs. Pārējie, cik ātri vien spēj, kāpj ārā pa logu. Meitenēm tas izdodas gandrīz uzreiz, tomēr puiši ilgi nomocās dēļ auguma, kurš ir masīvāks nekā logs. Problēmas sagādā arī tas, ka pirmais atbalsta punkts - logs otrajā stāvā ir diezgan tālu un nākas pilnībā nokarāties no noliktavas palodzes, lai kājas spētu aizsniegt malu.
" Jūlija, nāc ! " kāds ārpus loga iesaucas un nedomājot metos turp. Kad esmu jau palodzes sajūtu vēso vēju, kas pūš ārā. Ņemot vērā, ka esmu īsā topiņā, pārgājiens būs auksts. Lai arī es nevaru sūdzēties, vairums šejieniešu ir pidžammās. Manas džinsa bikses vismaz mani daļēji sasildīs.
Bez starpgadījumiem nokļūstu uz viena no trepju posmiem un pateicos pārējiem, kas palīdz man noturēt līdzsvaru.
Pagriežos lai sagaidītu Ēriku un redzu viņu uztraukti lecam ārā pa logu. Vien veiksme palīdz viņam noturēties uz palodzes un tad mežonīgā ātrumā aizlekt līdz mums. Uzreiz pēc tā logā parādās vīrietis ar ieroci. Viņam vajag vien mirkli, lai mūs pamanītu un nomērķētu. Es iekliedzos un pagrūžu visus tuvāk sienai. Pirmā lode trāpa garām. Dusmās izvelku savu ieroci un nomērķēju. Lode trāpa precīzi izvēlētajā vietā - plecā. Man nav vēlmes kādu nogalināt, bet sagādāt sāpes gan.
Pēc 15 minūtēm mēs jau skrienam pa mežu. Kaut kur netālu mums dzenās pakaļ. Priekšgalā skrien Ēriks, jo viņš zina pagaidu slēptuvi. Es skrienu pašās beigās, jo Ēriks man deva uzdevumu vērot, lai neviens neatpaliek un uzmanīt sekotājus. Diezgan loģiski no viņa puses, jo es šeit esmu vienīgā, kas spēj kaut ko redzēt tumsā.
Ceru, ka Markam viss ir labi. Es viņu šonakt neesmu ne reizi redzējusi un es pat nespēju saprast tas ir labi vai slikti.
Mana kaķa acs pēkšņi ierauga cilvēka siluetu, kas ir aptuveni 20 metru attālumā, taču tas pazūd tikpat ātri kā parādījās. Cik man zināms, cilvēki nespēj vienkārši pazust . Tad kas tas tikko bija?
Jau paātrinu tempu, lai pateiktu to Ērikam, kad viņš apstājas pie liela, resna koka. Netālu no tā, puisis atrod dīvainas zemes pleķīti un pārsteidz mani, to paceldams. Izrādās, ka tur atrodas kaut kas līdzīgs alai.
Pēdējo reizi atskatīdamās, es sekoju pārējiem alā.
Ēriks bija sacījis, ka tā ir ala, tomēr man tā drīzāk atgādina tuneli. Kāds noteikti bija ļoti pacenties lai izraktu tuneli, kas stiepjās vairāku km attālumā. Tajā pat ir gaismas. Ēriks sacīja, ka tās darbojās pateicoties ģenerātoriem. Šī ir rezerves izeja, nelaimes gadījumiem. Kā šim.
Mēs esam tikai septiņi. Lielāko daļu es nepazīstu. Atpazīstu tikai Vilu un Ēriku. Pārējos esmu redzējusi, tomēr nekad neesmu runājusi. Neticās, ka tikai 7 cilvēki no 50 ir aizbēguši. Iespējams, vēl kāds ir spējis aizbēgt, tomēr mums nav pieejama nekāda informācija. Septiņi kāju pāri soļo pa drēgno tuneli un saraustīti elpo. Visiem ir auksti. Dažbrīd dzirdu noklabam zobus. Arī es nevaldāmi drebu. Es esmu vien biksēs un īsā topā. Neesmu uzvilkusi kurpes un pēdas šobrīd jau ir nejūtīgas. Tomēr es nevaru sūdzēties. Viena meitene, mazliet jaunāka par mani, ir vien zeķēs un īsā naktskreklā.
Esam nogājuši īsu gabaliņu, kad dzirdu kādu paklūpam un nokrītam. Atskatoties redzu, ka tas ir Vils.
" Viss kārtībā ? " Ēriks jautā un skaņa atbalsojas tuneļa sienās. Puisis sniedz roku Vilam un tas pateicīgi to saņem.
" Auksti " viņš saka un pārējie piekrītoši pamāj.
Ēriks klusēdams turpina iet.
Aptuveni pēc stundas mēs beidzot apstājamies. Mēs atrodamies mazā istabiņā ar pāris guļammaisiem, koka soliem, skaidru naudu, ūdens pudelēm un pāris ēdiena rezervēm.
Ēriks apsēžas uz viena no neērtajiem soliem un satver ūdens pudeli, kas stāv netālu no viņa. Klusēdams viņš uzlej mazliet ūdens uz rokām un noskalo asinis. Ūdens iekrāsojas iesarkans. Tālāk viņš noslauka seju un aizskrūvē korķīti. Pārējie drebēdami apsēžas un pūš elpu uz rokām.
" Andrej, Valt, " Ēriks klusi nočukst, nopētīdams abus uzrunātos , " jūs varat pārvērsties. Tā būs siltāk "
Uzrunātie pamāj un ķeras pie lietas. Vecākais ir Andrejs. Viņš varētu būt aptuveni 40 gadus vecs. Vecākais no mums. Viņš ir ģērbies pidžambiksēs un parastā, zaļā kreklā. Vīrietis izskatās diezgan labsirdīgs. Viņam ir nenosakāmas krāsas acis, kaut kas starp brūnu un zaļu, un īsa bārda. Mati ir diezgan pagari un melni. Viņa tēls sāk mainīties un mazāk kā pēc sekundes es savā priekšā jau redzu lāci. Ēriks bija teicis, ka pārvēršanās ātrums ir atkarīgs no tā, cik sen esi mainīgais. Šis vīrietis noteikti ir jau " pieredzējis " mainīgais. Cenšos nenobīties, kad savā priekšā ieraugu lāci. Tiešām, lāci. Viņš izskatās mazāks nekā vairums lāču, tomēr ne mazāk bīstams. Viņš mierīgi noguļās pie ieejas istabā un nopēta mūs visus. Viņš sevī pilnībā kontrolē.
Otrs ir jauns puisis, mazliet vecāks par mani. Viņš varētu būt nesen sasniedzis pilngadību. Viņa pārvērtība ilgst ilgāk, tomēr rezultāts liek man iespiegties. Zirneklis. Tulīt norāju sevi par meitenīgo uzvedību. Ēriks uz mani pārmetoši paskatās, tomēr redzu, ka tas viņu ir mazliet uzjautrinājis par spīti notikušajam.
"Ceru, ka neesmu aizvainojusi tā puiša jūtas " nosmīnu.
