Džordžs
Sāra lēkšo augšā uz piekto stāvu, izlaidama divus pakāpienus. Kad esam nonākuši pie vajadzīgā dzīvokļa, mēs nedaudz pagaidām Dženiju, kura, sasarkušo seju un smagi elsodama, pēc brīža parādās kāpņu laukumā.
Ievēroju, ka sienas klāj neglīti grafiti zīmējumi, visapkārt mētājas izsmēķi un saulespuķu sēklu mizas, un plastmasas pudeles. Sāra atslēdz nobružātās durvis un sejā iecērtas sīva smaka. Man ir grūti noraksturot, kas tieši varētu būt šī aromāta avots, tāpēc vienkārši aizspiežu degunu.
Viņa pasper malā kaut kādus maisus un ātri pārlūko istabas. Beidzot viņa novelk tās dīvainās saulesbrilles un nomet tās uz zemes. Dzīvoklis ir nekārtīgs un pamatīgi sasmacis.
Vienā istabā agrāk pie sienām bijušas koši violetas tapetes, kas šobrīd jau ir sadzeltējušas un garām plēksnēm nokarājas no sienas nost. Uz dīvāna ir atstāta milzīga drēbju kaudze, ka tur pat nav vietas, kur piesēst. Virtuvīte ir neliela, bet neko daudz neatšķiras no citām telpām.
Izlietnē samesti trauki, kas nu jau pārvērtušies par īstu pelējuma paradīzi. Tas ir gandrīz visur, kur agrāk bijušas ēdienu paliekas. Sāra atver vannas istabas durvis, bet tad iesoļo istabā un nomet uz netīrās, lipīgās grīdas daļu drēbju.
Es ieeju vannas istabā un paskatos saplaisājušajā spogulī. Uz tā ir palikušas zobupastas atliekas sīku punktiņu formā. Vanna ir sarūsējusi un tajā mētājas dažas pīlītes, ar ko parasti mēdz spēlēties mazi bērni. Apsveru, vai tiešām šī būtu pareizā vieta, kur nokārtot dabiskās vajadzības, bet tad pārdomāju.
Dodos atpakaļ pie Sāras un Dženijas. Sāra iekārtojusies dīvānā, bet Dženija stāv kājās, un es viņu saprotu.
-Šis ir mūsu vecais dzīvoklis. Te mēs mitinājāmies pirms Mariss mūs aizvilka uz to māju. - Sāra paskaidro, kaut ko skatīdamās telefonā.
It viss šķiet steigā pamests, it kā viņiem būtu uzreiz jāpārvācas.
-Viņš lika mums savākt tikai pašu vajadzīgo un pamest šo vietu pēc iespējas ātrāk. Mamma bija priecīga, jo te visapkārt dzīvoja narkomāni un citi sabiedrības padibeņi, kas nebija labākais piemērs man kā augošam bērnam. - Viņa runā, iebāzdama telefonu ciešo džinsu kabatā.
Lai cik Sāra būtu pievilcīga un bagāta, es saprotu, ka viņa nekad nelīdzināsies Miai. Man gribas izārdīt visu dzīvokli, ja vien tas uzreiz nodrošinātu satikšanos ar Miu.
-Pasaki, kur ir tā māja. Laika nav daudz. - Es saku nelaipnā balsī, - Mums neinteresē, kādos apstākļos esi dzīvojusi un tā tālāk. - Es turpinu, jūtot Dženijas dūri manās ribās.
-Jā, pareizi. - Sāra aši papurina galvu un tad bijīgi paskatās man acīs, bet uzreiz novēršas. Šajā necilajā ūķī viņa vairs neizskatās tik ietekmīga, drīzāk gan nožēlojama un pat iederīga, neraugoties uz to, ka viņai mugurā ir drēbes, kas vērtas vairākus tūksošus.
-Kāpēc Mariss tevi šantažē? - Dženija vaicā maigā, mātišķā balsī.
-Es...es negribu, lai viņš pateiktu, ka ir mans tēvs, kurš neskaitāmas reizes mani izvarojis. - Sāra atbild trīcošā balsī, - Un par to, lai viņš klusētu, ir jāmaksā dārgi. Bez tam, es uzreiz zaudētu darbu un mana reputācija būtu galīgi sačakarēta. Kurš gan gribētu sadarboties ar modeli, kura nākusi no narkomānu rajona un pret kuru tā izturējies tēvs. Tagad ir par vēlu to visu pātraukt. - Viņa saka, knibinādama garos nagus.
Mēs atkal klusējam. Tas jau šķiet tik ierasti un pašsaprotami.
-Ķersimies pie plāna. - Viņa beidzot saka, dedzīgi saberzēdama plaukstas, - Jums jāzina, ka viņš ir psihs, bet ļoti attapīgs. Nedomājiet, ka mēs aizbrauksim tur un viņš uzreiz atdos to meiteni. - Sāra saka.
Es īsi pamāju. Mia jau neko daudz par viņu nav stāstījusi, vien to, kāds kretīns tas Marks vai Mariss ir. Aplūkoju Sāras pilnīgās lūpas un garās skropstas, filosofējot, vai viņa ir līdzīga savam tēvam un vai tas ir sods šai meitenei?
-Ko mums būtu jādara? - Dženija jautā, mīņādamās no vienas kājas uz otru. Šķiet, ka mūsu apģērbs un pat āda pievelkas ar to pretīgo mitruma smaku, ar ko piesūcināts ir viss dzīvoklis.
-Es iešu pie viņa un novērsīšu visu uzmanību. - Sāra saka, atglauzdama viļņainu šķipsnu.
-Tu taču nevēlējies... - Draudzene iesāk un apraujas teikuma vidū. Šī ģimenīte nudien nav izprotama. Vismaz ne tādiem parastajiem mirstīgajiem, kādi esam mēs.
-Bet man tas ir jādara. Neraugoties uz visu, kas noticis, es esmu viņa meita. Mēs neesam tikušies aci pret aci vairākus gadus, un es jūtu, ka šis ir īstais laiks. - Viņa saka, atkal izvilkdama telefonu.
Tad Sāra atvainojas un norāda, ka noteikti ir jāatbild uz šo zvanu. Viņa iziet no dzīvojamās istabas, ja to tā vēl varētu nosaukt un ieiet daudz mazākā, aizvērdama aiz sevis durvis.
Mēs ar Dženiju paliekam divatā, klusuma un smakas ieskauti.
-Pretīgi! - Viņa novaikstas un dodas pie loga, bet to nav iespējams atvērt, - Kas šis par sūda ūķi? - Jautājums nav adresēts nevienam.
-Zini, tavi vecāki ar tevi lepotos. - Es saku, cerot jau atkal viņai uzlabot noskaņojumu.
Iestājas mulsuma brīdis un tad viņa pagriežas pret mani, lūpai drebot. Nesaprotu, ko esmu pateicis ačgārni.
-Man nav vecāku un viņi nelepotos. - Viņa sāji pasmaida un tad pagriež man muguru.
-A..atvaino, es... - Cenšos visu vērst par labu, bet tas nestrādā. Esmu tāds muļķis!
-Tev tā Sāra nešķiet aizdomīga? - Viņa jautā, pilnībā novērsdamās no tēmas.
-Es... - Vēl aizvien jūtos pagalam samulsis.
-Kāpēc viņa izlēma uzreiz palīdzēt? Tur kaut kas nav tīrs. - Dženija čukst un klusiem soļiem sāk lavīties uz to pusi, kur aizgāja sieviete.
Esam nonākuši pie netīri baltām durvīm. Tās nav aiztaisītas pavisam ciet. Pieliecoties gana tuvu, var sadzirdēt Sāras balsi, bet tā skan ļoti klusu.
-Neuztraucies, es viņus apmuļķošu, viņiem nekad neizdosies tevi atrast, vari būt drošs. - Sāra čukst, bet, šķiet, teikums ir izskanējis un piepildījis visu dzīvokli.
Mēs ar Dženiju reizē atraujamies no durvīm kā dzelti.
"Es taču teicu", Dženija izveido ar lūpām. Tad saruna pātrūkst un ir dzirdami Sāras straujie soļi.
