Pamostos no neprātīgām, pulsējošām galvassāpēm, kas atbalsojas visā augumā. Degunā iecērtas pelējuma un vecu apģērbu smaka, tomēr, kad atveru acis, saprotu, ka esmu citā telpā. Tas nav pagrabs, jo griestos iebūvēts neliels lodziņš, pa kuru telpā iespīd spilgta gaisma.
Bēniņi.
Esmu noguldīta gultā, kas man ir nedaudz par mazu. Uz rūsganās spilvendrānas ir milzīgi pleķi, kas atgādina netīrus apļus, bet sega ož pēc sviedriem un pelējuma. Saskatu durvis, bet jau zinu, ka tās būs aizslēgtas. Pie gultas atrodu ūdens pudeli un kāri to izdzeru.
Kad esmu nedaudz atžirgusi, kārtīgi nopētu katru lietiņu, kas te atrodas. Stūros sakrautas vienādas, brūnas kastes. No vienas saredzu rēgojamies ārā plīša rotaļlietu. Pieceļos kājās, ignorējot trulās sāpes, kas pastiprinās uz katra soļa, ko speru. Man nākas pieturēties pie nelielās gultas un spert mazus solīšus kastu virzienā.
Uzmanīgi sāku tās pārcilāt, ielūkojoties iekšā. Viena no tām ir pilna ar dažādām rotaslietām, citā es atrodu romānus ar iedzeltenām, trauslām lapām un bieziem, nobružātiem vākiem, ko klāj milzīga putekļu kārta.
Nākamajā kastē, ko pārcilāju, atrodu vairākus albumus, kas iesieti ādas vākos. Ar sīkiem burtiņiem pašā stūrītī iegravēts "Stenliju ģimene". Ar pirkstu pārbraucu pār grezno uzrakstu un nodrebinos. Albums ir biezs un smags. Ievelku dziļi elpu un tad to atveru.
Bildes ir melnbaltas, tās ir iestiprinātas lapās tik cieši, ka nevar pat izkustināt. Ilgi lūkojos uz fotogrāfiju, kurā redzams Marks kopā ar sievu Elēnu un tikko dzimušo Sāru. Viņa ir ietīta baltā drānā, Marks smaida pretī kamerai, bet Elēna skatās uz savu tikko dzimušo atvasi.
Aptuveni līdz Sāras piecu gadu vecumam ir datēts ļoti daudz – visi trīs zoodārzā, ēdot saldējumu, braucot ar riteņiem. Tad es ieraugu vienā no bildēm greznu ēku, kurai apkārt plešas biezs mežš. Šī ir tā pati māja, tikai tad tā izskatījās grezna, gluži kā karaļnams. Sāra, cieši piespiedusi pie krūtīm lelli, smaida kamerā ar savu bezzobu smaidu. Nav ne Elēnas, ne Marka, viņa ir viena lielās mājas priekšā un izskatās laimīga.
Prātā ataust viss, ko Marks sacīja, kā viņš...kā izmantojis pats savu bērnu un ieslēdzis Elēnu, lai tā neko nenojaustu. Pretīgi un ciniski. Sārai noteikti to ir grūti pārdzīvot vēl šodien, un es viņu saprotu, jo zinu, ko tai sievietei nācies izciest.
Mazā Sāra lielās mājas priekšā ir pēdējā bilde, kas ievietota albumā. Tālāk ir tikai biezas kartona lapas, kas lielākoties ir saskribulētas ar melnu pildspalvu.
Pašās beigās pamanu vienu fotogrāfiju, kas man šķiet ļoti savāda. Tā atšķiras no iepriekšējām, jo ir krāsaina un koša. Tajā ir redzama Sāra sauļošanās krēslā. Viņa ir aizvērusi acis un pavērsusi seju pretī saulei, tvirtais augums ir iededzis un melnajā peldkostīmā izskatās pievilcīgi. Tomēr lenķis, kādā fotogrāfija ir uzņemta, šķiet savāds.
Ievēroju, ka bilde nav pilnībā skaidra un tad es saprotu, ka to uzņēmis Marks, Sārai neredzot. Marks viņu izsekojis un slepus bildējis...manu ķermeni automātiski klāj zosāda.
Cik ilgi viņš sekojis? Ko īsti vēlējies panākt? Varbūt šantažējis pats savu meitu...
Aizveru albumu un ievietoju to atpakaļ kastē. Man kādu brīdi nākas pabūt vienai ar sevi, lai to visu aptvertu. Būtu bijis labāk, ja es nekad nebūtu jautājusi neko par viņu un Marks nebūtu stāstījis. Viss notikušais ir pārāk grūti sagremojams.
Bez kastēm, istabā vairāk nekā īsti nav. Vēlreiz pielieku pie lūpām pudeli un vēsais šķidrums ieplūst manā kuņģī, atstājot dzestru sajūtu barības vadā. Vēlos nolikt pudeli atpakaļ, bet nejauši ar elkoni aizskaru kaut ko aukstu un tas ar skaļu blīkšķi noveļas uz grīdas un paripo zem gultas.
Klusām nolamājos un pieliecos zem gultas, lai atrastu kaut ko līdzīgu bumbiņai. Tur ir ļoti daudz putekļu, smiltis un milzīgi zirnekļu tīkli, taču es ievēroju kaut ko sarkanu un ātri izvelku to dienasgaismā. Tā ir neliela grāmatiņa sarkanos vākos. Pamanu, ka agrāk tur bijusi tāda kā slēdzene un saprotu, ka esmu atradusi dienasgrāmatu. Metāla ietvariņi ir sarūsējuši un tik tikko turas kopā.
Noslauku nelielo putekļu kārtu un atveru vaļā. Kā jau paredzēju, tur rakstīts, ka tā ir Sāras dienasgrāmata, kuru bez atļaujas nedrīkst aiztikt.
Atveru to aptuveni pa vidu un acīm paveras glītā rokrakstā rakstīts vēstījums.
"Es ienīstu šo ģimeni! Tiešām ienīstu, lai gan tā nevajadzētu būt. Tā nedēļa, ko pavadīju prom no slimā fātera, bija labākā visā manā sūda dzīvē. Nevaru sagaidīt izdevību, kad varēšu demonstratīvi parādīt tetovējumu, ko pavisam nesen uztaisīja draudzenes brālis!"
Nākamais ieraksts vairs nav tik dumpiniecisks.
"Dažkārt man šķiet, ka esmu vienīgais cilvēks uz pasaules. Apkārt es redzu tikai milzīgu mežu un šīs mazās istabas četras sienas. Es pat nedrīkstu atvērt mazo lodziņu, kas ir virs manas galvas. Pagaidīšu, kad tēvs būs prom un tad beidzot to atmūķēšu. Atliek tikai pagriezt rokturi no visa spēka uz kreiso pusi un tas atvērsies. Es gribu ārā, prom! Es neesmu nekāds cietumnieks, ko viņš varēs šeit turēt. Šoreiz es aiziešu pavisam, neraugoties uz mūžīgajām rētām, kas paliks manī.
Es tikai vēlētos atvadīties no mammas, ko neesmu redzējusi nu jau vairākus mēnešus. Cerams, ka viņai nav jāpārcieš viss tas, kas man. Nekad neesmu šeit to atklājusi, bet es gribu būt modele. Gribu, lai mani apbrīno un ciena. Es gribu parādīties simtiem cilvēku priekšā un saņemt ovācijas. Es gribu būt uz populārāko žurnālu vākiem un iespļaut tēvam sejā no visas sirds. Es nekad nedomāju, ka tā kādreiz teikšu, bet es viņu no visas sirds ienīstu. Pats ļaunākais, ka man nav neviena, kam to visu izstāstīt un uzticēties. Te es esmu pilnīgi viena, iesprostota savā ķermenī ar salauztu dvēseli.
Bet es sev apsolu, ka drīz tam visam tiks pielikts punkts. Es būšu brīva no viņa. Apsolu to sev."
Šo ierakstu pārlasu vairākas reizes un vēlos kaut man būtu tikpat daudz apņēmības, cik Sārai. Acīmredzot, viņai izdevās aizbēgt...un piepildīt savu kvēlāko sapni.
Cerīgi raugos uz logu, kurš aicinoši uz mani itkā skatās. Pēkšņi man gribas sajusties tāpat kā Sārai – brīvai.
Uzmanīgi sakrauju kastes vienu virs otras līdz varu aizsniegt rokturīti. Parauju to tāpat kā rakstīja Sāra un tas ar asu klikšķi atveras, ļaujot siltajam gaisma noglāstīt man seju.
Vēlos to atvērt plašāk, bet aiz durvīm sadzirdu atslēgu skrapstoņu.
Marks ir atgriezies. Man sareibst galva, un es noveļos uz grīdas, cerībā, ka zaudēšu samaņu, pirms viņš būs ienācis istabā.
