Džordžs
Mēs piebraucam pie glaunas ēkas. Viscaur tā ir klāta ar tādiem kā spoguļstikliem, kuros atspoguļojas pilsētas rosīgā satiksme, garām skrejošie cilvēki un citas ēkas. No ieejas durvīm līdz pat pakāpienu beigu posmam ir izklāts sarkans samta paklājs.
Izkāpjam no takša un paraugāmies uz augsto ēku. Tā ir kā debesskrāpis un noteikti viena nakts šajā miteklī izmaksā pāris tūkstošus. Man gribas vemt, zinot, cik labi dzīvo Marka meita, kamēr Mia mitinās kaut kādā graustā. Pie ieejas durvīm, kuru rokturis, šķiet, darināts no zelta un ir nospodrināts tik labi, ka gandrīz vai apžilbst acis, mūs sagaida apsargs.
Būdīgais vīrietis ar šaurajām ačtelēm un brūnajiem matiem mūs uzlūko un jautā, kurp vēlamies doties. Kad Dženija pasaka, ka ejam pie Sāras, viņš no sākuma gārdzoši iesmejas, bet tad izvelk no formas kabatas telefonu un kādam zvana. Pēc apmēram minūti garas pļāpāšanas viņš mūs ielaiž viesnīcas vestibilā.
Mēs gandrīz reizē noelšamies, jo neko tādu nekad agrāk neesmu redzējis - tāda greznība, ka gandrīz vai jūtos neērti, ka esmu atļāvies šeit spert savu kāju, kas tērpta vienkāršās, novalkātās kedās. Pie augstajiem griestiem mirdz vairākas kritāla lustras, uz ādas dīvāniem, kas apklāti ar lapsu un citu zvēru ādām zviln viesnīcas klietni, iegrimuši datoros vai presē.
Ap zeltītajām arkām vijas krāšņas efejas, piešķirot vietai vēl maģiskāku izskatu. Pie mums pienāk viesnīcas darbiniece un vaicā, kādēļ esam ierdušies. Kad nosaucam personu, viņa sarauc uzacis un lūdz mūs mirklīti uzgaidīt.
Šeit laikam apmetas tikai ļoti īpaši cilvēki. Mēs ar Dženiju iekārtojamies uz viena no dīvāniem un pie mums uzreiz pienāk cilvēks, kas varētu būt viesmīlis vai kas tamlīdzīgs. Viņš pasniedz mums dzērienu kartes un liek izvēlēties "welcome drink", ko uzsaucot šī viesnīca katram klientam. Es izvēlos vienkārši ūdeni ar citronu, bet Dženija saldējuma kokteili.
-Es paņēmu vienu no dārgākajiem. - Viņa ieķiķinās, kad esam palikuši divatā.
-Man šī greznība jau ir līdz kaklam. Kā tie cilvēki to var katru dienu paciest! - Es saku, paberzēdams rokas.
-Un visi šie jautājumi – pie kura nākam, kāpēc, cik ilgi uzkavēsimies... Vajadzēja tikties citur. - Dženija mazliet sabožas.
-Bet tad mēs nebūtu tikuši pie welcome drinkiem. - Es iesmejos un viņa man pievienojas.
Pie mums pienāk tā pati sieviete un paziņo, ka pavadīs mūs līdz Sāras numuram. Šobrīd mēs esam aizmirsuši par dzērieniem un sekojam viņai uz spožo liftu.
Noskaidrojam, ka Sāra dzīvo 20. stāvā. Mēs klusējam, vienīgā skaņa ir neliels zvaniņš, kas iezvanas, tiklīdz ir sasniegts nākamais stāvs. Pa ceļam satiekam dažādus cilvēkus, bet lielākoties tie ir vīrieši smokingos un sievietes greznās kleitās. Viņi visi ož pēc naudas un greznības.
Beidzot esam sasnieguši vajadzīgo stāvu un sieviete, augstajiem kurpju papēžiem klabot, soļo pa parketu klāto grīdu. Gar sienām ir pasaulslavenu mākslinieku gleznas un reprodukcijas. Sāras istaba atrodas pašā gaiteņa galā. Arī šeit gar griestiem vijas vīteņaugi, kas tiek izgaismoti ar zilganām un sarkanām neona gaismām.
Sieviete apstājas, mākslīgi pasmaida un tad norāda uz vajadzīgajām durvīm. Es pie tām piezvanu, ignorējot klausuli, kas atrodas turpat man līdzās. Durvis ar asu kliķšķi atveras, un mēs atkal nonākam citā pasaulē.
Tas ir kā moderns trīsistabu dzīvoklis kādā modernā projektā. Mūs sagaida sieviete ap 40, tumšiem matiem un sīkām krunciņām ap acīm. Viņa saka, ka Sāra tūlīt nākšot. Viņa gatavojoties kaut kādai modes skatei un pašlaik ar viņu strādā grimma mākslinieki.
Sieviete iepazīstina ar sevi, viņu sauc Stefānija, bet mani tas neinteresē. Mēs atkal gaidām klusējot, jo nav, ko teikt.
-Sveicināti. - Mūs uzrunā maiga balss, kas plūst no istabas. Automātiski pagriežamies un mūsu priekšā stāv pati Sāra Stenlija. Viņa ir neticami pievilcīga sieviete ap gadiem 25, tumšie, spožie mati, kas ir viegli iecirtoti, sniedzas pāri apaļīgajām krūtīm. Viņai mugurā ir mežģīņots bodijs un kurpes uz augstiem papēžiem.
-Sveika, Sāra. - Es atbildu, nezinu kāpēc uzsvērdams viņas vārdu. Iespējams, tāpēc, ka nekad iepriekš nebiju sastapis tik pievilcīgu būtni.
Viņa pamāj ar galvu uz istabu, kas atrodas tālāk. Stefānija vēlas doties mums līdzi, bet Sāra viņu atraida, aizbildinoties, ka pasaukšot vēlāk.
Mēs sekojam viņai cauri istabai, kurā atrodas milzīgs televizors, galds un kaudze modes žurnālu. Otra telpa ir mazliet pieticīgāka. Tajā atrodas ļoti liela gulta un balta stāvlampa.
Sāra norāda uz diviem atpūtas krēsliem viņai pretī, un mēs paklausīgi tajos iesēžamies.
-Kas par lietu? - Viņa vaicā, katru vārdu izrunādama uzmanīgi ar savām miesaskrāsas lūpām. Sāra uzmanīgi iesēžas gultā un lūkojas te uz mani, te uz Dženiju.
-Mūsu draudzene ir pazudusi un pie tā ir vainīgs jūsu tēvs. - Es saku, ļaudams šoreiz Dženijai nedaudz atpūsties.
-Ak, tā. - Viņa sarauc biezās uzacis un kādu brīdi lūkojas mums garām, - Kāpēc jums tā šķiet?
-Tāpēc, ka Mia ar viņu...viņi bija pazīstami vairākus gadus, bet viņš nekrietni izturējās un tagad, kad viņa gribēja to visu pātraukt, Marks nebija ar mieru. - Dženija skaidro.
-Pirmkārt, Mariss. Un kāpēc viņa satikās ar viņu? - Sāra jautā, viņas seja ir akmenscieta.
-Garš stāsts, bet ne par to ir runa. Tev mums jāpalīdz, jo tu vienīgā zini, kāds viņš ir. - Dženija atkal runā par mums abiem.
-Es sen neesmu viņu satikusi, un vairs neuzskatu par savu tēvu. - Sāra atbild, ieņemdama kareivīgu pozu.
-Kāpēc tava mamma meloja, ka esi mirusi? - Es šoreiz ierunājos.
Sāras acs noraustās un viņa sasprindzina žokli.
-Kas jūs tādi esat, lai pārmestu man vai manai mātei? Kāpēc jūs tur braucāt. Kā jau teicu, es ar tēvu vairs nekontaktējos. - Viņa noskalda.
-Kāpēc? - Dženija jautā.
Sāra uz mirkli zaudē kontroli pār sevi un sažņaudz rokas dūrēs tik stipri, ka garie nagi iecērtas plaukstās, atstājos nospiedumus.
-Tā nav tava daļa! Tā ir mana dzīve! - Viņa mazliet dusmīgi atbild.
-Labi, ja tu nevēlies, tad nerunā, bet neceri, ka mēs klusēsim. Es tūlīt pat aiziešu uz kādu redakciju un izstāstīšu visu par tevi un tavu nolāpīti slimo tēvu! - Dženija gandrīz vai kliedz, - Gribi tā, ja? Tava reputācija uzreiz pasliktināsies. - Viņa draud.
-Ko jūs vēlaties? - Sāra atglauž mirdzošos matus no pieres. Viņa izskatās pārgurusi un pat biezā kosmētikas kārta to nespēj noslēpt.
-Palīdzību. Mia ir nolaupīta aptuveni divus mēnešus un tu vienīgā varētu zināt, kurā vietā tavam tēvam patika uzturēties. - Viņa saka, mazliet nomierinājusies.
Sāra smagi nopūšas. Acīmredzot, šādu lēmumu viņai nav viegli pieņemt.
-Es nezinu. Viņam ir simtiem īpašumu. Tas nav viegli.
-Bet ir taču viens īpašs. - Dženija neliekas mierā.
-Es tur nekādā gadījumā neatgriezīšos! - Viņa saraujas kā dzelta, - Es jums varu pateikt to adresi, bet nekad mūžā es tur nesperšu savu kāju. - Viņa pieceļas kājās.
-Kāpēc? - Es jautāju.
-Jo mans tēvs ir briesmonis. Jums nav ne jausmas, ko viņš varētu pastrādāt. Lūk, būs adrese. Un tagad vācieties, man pēc stundas jābūt modes šovā. - Viņa saka, iespiezdama man rokās kaut kādu lapeli.
-Ja nu gadījumā tu mainīsi savas domas, tad te būs mans numurs. - Dženija uzmanīgi noliek savu lapu uz gultas malas un mēs ejam prom.
Kad pagriežos, lai atskatītos, pamanu, ka Sāras pleci tik tikko raustās.
