Džordzš
-Viņš atvienoja. - Es paziņoju, nolikdams telefonu uz galda. Mums garām pasteidzas oficianti maigi rozā tērpā ar baltu priekšautu. Dženija stingri raugās uz telefonu un tad pārlaiž rokas pāri galda negludajai virsmai.
-Sasodītais preteklis. - Viņa gandrīz nedzirdami nomurmina, un man ir jāpiekrīt. Viņš bija rupjš un ļoti nelaipns.
-Viņš teica, ka vairs nenodarbojoties ar īpašumu pārdošanu un pilsētā netaisās atgriezties. - Es atkārtoju Marka vārdus. Bija savādi dzirdēt Mias mocītāja balsi un izlikties, ka mani tā neietekmē.
-Noteikti melo. No kā tad tas sūdabrālis dzīvos? - Dženija īsi pievēršas man, bet tad mūsu sarunu izjauc oficiantes parādīšanās. Viņa uz galda noliek divas kafijas tasītes un piedāvā vēl kaut ko pasūtīt, bet mēs teju vienlaikus papurinām galvu.
Kad sieviete ir ārpus mūsu redzesloka, Dženija izvelk no somas datoru. Sarauju uz augšu uzacis, cerot kaut ko vairāk saprast.
-Sāra ir mūsu vienīgā iespēja. - Viņa paziņo un man pār kauliem pārskrien trīsas. Tikties ar tā maniaka meitu? Nu, nē..., - Toreiz, kad Mia bija Elēnas mājā, viņa teica, ka Sāra esot mirusi, tomēr tā nav tiesa. - Dženija piekārto brilles un ātri, tastatūras taustiņiem klabot, kaut ko drukā.
Paiet kāds brīdis, mokpilna klusuma pilns, neraugoties uz to, ka apkārt nemitīgi notiek rosība. Dzirdu tālumā iedūcamies kafijas aparātu, nošķindam naudu un citu cilvēku sarunas, kaut gan tas viss notiek tepat blakus.
-Bingo! - Dženija sasit plaukstas un ātri iemalko bezgaršīgo kafiju. Viņa sašķoba seju, tomēr izvairās no dzēriena komentēšanas. Meitene pagriež datora ekrānu uz manu pusi un norāda ar pirkstu uz kādu rakstu.
Tas vēsta, ka pagājušajā nedēļā modele Sāra Stenlija esot atgriezusies Kanādā.
-Neticami... - Es noelšos. Uzlūkoju sievieti datora otrpus ekrānam un nespēju noticēt, ka viņa ir saistīta ar pretekli tēvu.
-Atliek tikai ar viņu sazināties. - Dženija paberzē plaukstas un atkal pagriež ekrānu pret sevi. Viņa turpina drukāt tik sparīgi, ka no mutes izlien mēles galiņš.
Aizveru acis un mazliet atlaižos mīkstajā krēslā ar atzveltni. Neesmu gulējis teju diennakti, taču tam nav laika, ja runa ir par Mias dzīvību. Tā sasodītā Katrīna ir viena liela maita, kas Miai ir darījusi tikai ļaunu. Iespējams, tāpēc Marks viņu noķēra un spīdzināja, lai gan tas nav attaisnojums viņa nenormālajai uzvedībai.
Katrīna solīja, ka palīdzēs, bet vienīgais, ko viņa izdarīja, atdeva mums savu telefonu ar Marka pretīgajām ziņām, it kā mēs būtu pie tā vainīgi. Viņas senči ir biezie, tomēr Katrīna nevēlas pat pakustināt mazo pirkstiņu, lai iesaistītu profesionālu papildspēku savas draudzenes meklēšanā.
Nevar būt, ka Marks ir neuzveicams. Viņš taču nav nekāds supervaronis ar pārdabiskām spējām. Sasprindzinu prātu, cerot, ka pie manis atnāks kāda ģeniāla ideja, bet labākajā brīdī Dženija izjauc visu pavedienu.
-Rokā ir! - Viņa atkal līksmi iesaucas. Dženija izķeksē no jakas kabatas telefonu un uzspiež kādu numuru, - Nu, pacel taču! - Viņa iesaucas pārlieku spalgi.
-Sveicināti, es vēlētos runāt ar Sāru Stenliju. - Viņa saka, cieši raudzīdamās galdā.
Vēlos uztvert visu sarunu, bet apkārt ir pārāk skaļš un Dženija runā pieklusinātā balsī, tāpēc saprotu tikai atsevišķas frāzes.
-Jā, sapratu, tomēr... - Viņas seja saspringst.
-Jums jāsaprot, ka man ir jātiekas ar Sāru dzīvē, lai novērtētu viņas spējas. Jā... - Viņa turpina. Man nav ne jausmas, kur šī saruna novedīs.
-Labi, skaidrs. Gaidīšu! - Viņa pasaka un tad atvieno sarunu. Dženijas pleci ir mazliet sagumuši, bet viņa vienalga pasmaida.
-Menedžere teica, ka atsūtīšot Sāras e-pasta adresi. - Viņa paskaidro smaida iemeslu.
-Bet?
-Bet es nevaru būt simts procenti droša, ka viņa noticēja maniem meliem par sadarbības uzsākšanu. - Dženija saka, nervozi pakasīdama aiz auss.
-Tomēr paldies tev. Tu daudz ko esi darījusi šajā lietā. - Es satveru Dženijas plaukstu, bet tad to atlaižu. Sajūtos nedaudz vainīgs Mias priekšā, kaut gan viņas te nemaz nav.
Dženija saprotoši pamāj.
-Kādēļ gan viņai būtu tieši tagad jāatgriežas Kanādā?! Varbūt viņa ir tikpat slima, cik viņas tēvs un viņi abi... - Meitenes domu virknējums apraujas.
Sažņaudzu rokas dūrēs, jo man prātā ienāca tas pats.
-Iespējams, visa ģimene tāda ir. - Es atbildu, sasprindzinādams žokli.
-Nevar būt, ka nekur nav pieejams viņas personīgais telefons. - Dženija saka pati sev.
Atkal mēs klusējam, šoreiz gan ilgāk. Iepsējams, tā ir pusstunda, un es jūtos muļķīgi tā sēžot un nepalīdzot, lai gan Dženija noraidīja visus manus mēģinājumus iesaistīties.
Dženija paķer savu telefonu un atkal kādam zvana.
-Sveika, vai Sāra Stenlija? - Kad viņa to pavaicā, man sirds salecas.
-Es esmu Dženija Frosta. Tu mani nepazīsti, tomēr mums būtu steidzami jāsatiekas. Runa ir par tavu tēvu un kādu meiteni, kura ir nolaupīta jau vairāk kā divus mēnešus. - Viņa runā, uzmezdama man ātru skatienu. Redzu, kā viņas acis mirdz.
-Sāra, lūdzu, tas ir svarīgi. No tā ir atkarīgas vairākas dzīvības – gan tās meitenes, gan viņas mammas. - Viņa saka.
Tad Dženija tikai pamāj ar galvu.
-Sarunāts. - Viņa ātri no somas izvelk pierakstu blociņu un zīmuli, tad veic ātrus skricelējumus un noliek telefonu.
-Viņa piekrita. - Meitene paziņo un sejā atplaukst īsts smaids. Mums atkal ir cerība!
-Sāra mūs gaidīs savā viesnīcas numuriņā. Lūk, adrese. - Viņa norāda uz pierkakstīto.
-Lieliski, tad dodamies! - Es saku, celdamies kājās.
-Pagaidi, mums vēl jānoskaidro šādas tādas nianses par mis perfekto lēdiju. - Dženija saka un atkal pievēršas datoram.
-Tu zini, ka mums nav daudz laika. - Es saku mazliet nīgrā balsī.
-Tas nebūs ilgi. Tikai daži fakti un braucam. - Viņa atbild.
Es aizdomājos, vai tikai šīs nav lamatas. Tad aizgaiņāju domas prom. Par vēlu ir visu pātraukt.
+