Nesaprotu, kā tā spēle varēja tā izvērsties, bet šobrīd es atrodos Hugo skapī kopā ar Maiku. Viņa mēle atrod manējo, un mans augums ir pacelts pret skapja iekšējo malu. Viņa plaukstas gulstas uz manas pēcpuses, un es jūtos pazudusi.
Vairāk par visām citām līdzīgām reizēm, kas manā dzīvē bijušas. Maikam vēl aizvien mugurā nav krekls, viņa miesa ir karsta un neticami seksīga. Es iekunkstos, kad viņš ievij savu roku manos matos un galvu pavelk tuvāk sev. Viņš garšo pēc alkohola un cigaretēm, bet tā ir labākā garša pasaulē. Kas ar mani notiek?!
Tad pie durvīm kāds pieklauvē un uzsauc, ka mūsu laiks esot beidzies. Izraušos no viņa skavām un kaistošiem vaigiem iesoļoju istabā, kur uz mani blenž daudzi acu pāri. Mūsu vietu ieņem kāds cits pārītis. Hugo saka, ka viņiem esot divas minūtes laika.Vai tiešām tās bija tikai divas minūtes? Ja jā, tad labākās manā mūžā.
Šī doma ir pārāk baisa, lai šķistu reāla. Vēl aizvien jūtu viņa muskuļotās rokas ap sevi un to, kā viņš man piekļāvās. Pēdējo reizi, kad es skūpstījos ar sava vecuma puisi, Marks mani pieķēra un izvaroja sētrūmē, bet tagad viņa šeit nav. Un nebūs. Viņš nekad to neuzzinās. Man no rīkles izlaužas ļauni smiekli, bet laikus pagūstu tos apturēt, lai nepievērstu lieku uzmanību.
Lai nedaudz atvēsinātos, ļodzīgām kājām nokāpju pa trepēm un izeju ārā, ļaujot dzestrajam gaisam mani nedaudz atvēsināt. Galva vēl aizvien reibst, un es zinu, ka ballīte nav pat vēl pusē. Pie manis pienāk kāda meitene un sniedz cigareti. Pateicīgi to paņemu un tad ievēroju, ka tā ir tā pati zaļmate, ar ko...ar ko Maiks skūpstījās pašā sākumā.
Kādu brīdi raugāmies viena otrā, nezinādama, kura pirmā iesāks neveiklāko sarunu vēsturē.
-Atvaino, ka tā pirmīt uzbraucu. - Es nošļupstu, bet jūtu, ka vismaz reibumā nebūšu tik naidīga.
-Es jau saprotu, Maiks ir seksīgs, un visi zaķi viņu grib. - Meitene atbild, ievilkdama dūmu un tad to izpūzdama caur degunu, kurā iekarināts septums.
-Tā tad jūs esat kopā? - Es vaicāju, lai gan man nevajadzētu tur jaukties.
-Tieši tā, jau vairāk nekā gadu. - Meitene atbild, uzmezdama man īsu skatienu.
Prātā iešaujas doma, vai viņa zināja, ka es ar Maiku...Hugo skapī... Ak, Dievs! Kā es varēju tā ar aizņemtu puisi, bet es pat lāgā nesapratu, kas īsti notika līdz brīdim, kad mūsu mutes saskārās... Man iesāpas galva un jūtu, kā kuņģis dod signālu, ka tūlīt viss izdzertais nāks pār lūpu.
-Atvaino. - Es nomurminu, nodzēsdama tik tikko iesāktu cigareti. Iekrienu mājā un steidzos un vannas istabu, bet kad beidzot sēžu poda priekšā, saprotu, ka vemt vēl negribas. Apkārt dārd mūzika, tomēr es labāk izvēlos aizslēgt tualetes durvis, lai pabūtu kaut nedaudz vienatnē ar sevi.
Mēģinu atcerēties, kāpēc es vispār šurp atbraucu, bet es to nespēju. It kā prātā būtu atvēries kaut kāds Melnais caurums, kur pazūd visas atmiņas. Mēģinu noskalot seju ar aukstu ūdeni, bet arī tas nedod nekādus panākumus. Ko gan es iedomājos, skūpstīdama aizņemtu puisi, kurš pie tam ir mans ISTABAS BIEDRS! Esmu tuvu asarām, par to, ka esmu uzvedusies kā pēdējā padauza, bet tad pie durvīm kāds asi pieklauvē, un es steidzu tās atvērt. Te laikam nekad nebūs miera!
Pamanu, ka manā priekšā stāv Maiks. Viņš nedaudz līgojas alkohola ietekmē, bet zinu, ka es esmu daudz piedzērušāka. Puisis atglauž manu matu šķipsnu, un es viegli notrīsu. Neviens nekad tā nav darījis. Visas šīs izjūtas...tās ir sasodīti neparastas.
-Mazā, kur tu paliki? - Viņš jautā, iestumdams mani atpakaļ tualetes telpā. Dzirdu, kā ar asu klikšķi aizslēdzas durvis. Mēs esam divi vien nelielajā telpā, kur atrodas vien pods, duša un izlietne.
-Emmm...es domāju, ka tu aizbēgi, jo mēs sūcāmies skapī! - Es izspļauju. Zinu, ka nākamajā rītā gribēšu sevi iepļaukāt par tādu leksiku.
-Es tā nekad nerīkotos. Zini, tur mums bija tikai divas minūtes, bet te ir neierobežots laiks. - Maiks saka dobjā balsī un tuvojas man.
-Ei, ko tu dari! Tev taču ir meitene! - Manas plaukstas uzgulst uz viņa kailajām krūtīm, kaut gan augums tiektin tiecas pretī viņējam. Es gribu to visu vēlreiz. Vairāk par visu uz šīs pasaules es vēlos Maika lūpas pie savējām. Nesaprotu, kas ar mani notiek, bet es nespēju sevi atturēt.
-Melānija?! - Viņš izsper un tad gārdzoši iesmejas, - Viņa nav mana meitene! - Puisis piebilst, cītīgi mani pētīdams. Atkal.
-Bet viņa... - Es iesāku, taču Maiks uzliek savus slaikos pirkstus uz manām karstajām lūpām un neļauj man pabeigt.
Un tad es attopos, ka atkal esmu viņa skavās. Mūsu ķermeņi alkohola ietekmē sliecas tuvāk viens otram, kaut gan es nevēlos pārgulēt ar kādu tikai tāpēc, ka esmu dzērumā. Jūtu, kā mans augums iekarst aizvien vairāk. Viņš ir sasodīti lielisks un....mans? Vai Maiks ir mans? Vai tiešām tas viss notiek pa īstam?
Aizslauku prom muļķīgās domas, ka pēc tam viss būs citādāk un ļauju viņa mēlei spēlēties ar manējo. Mūs iztraucē klauvējiens pie durvīm, un es atraujos.
Pēc tam mēs atkal spēlējam kaut kādu spēli – pudeles griešanu. Par laimi Maiks uzgriež manu vārdu, un mēs skūpstāmies – šoreiz visu klātbūtnē, pat Melānijas, kura, šķiet, tikai uzjautrinās par šo situāciju.
Domāju, ka man nāksies ar viņu vēl pārmīt vārdus par to, kādēļ Melānija tik nekrietni man melojusi.
Mēs ar Maiku atlikušo ballītes daļu pavadām kopā, viņš iesēdina mani savā klēpī un nemitīgi glāsta manu muguru, nekaunēdamies visu acu priekšā skūpstīt manu kaklu un lūpas.
Nezinu, vai pie vainas pārāk lielais daudzums alkohola, vai kas cits, bet beidzot es jūtos dzīva. Patiesi dzīva un laimīga. Domas par Marku ir aizklīdušas tālu prom, un es apsolu, ka nekad vairs dzīvē nelaidīšu viņu savā tuvumā.
Vienā brīdī filma pārtrūkst un iestājas tumsa.
***
Pamostos ar šausmīgām galvas sāpēm un apziņu, ka esmu nogulējusi kārtējo lekciju. Uz galda ir nolikta ūdens glāze un pretsāpju tablete, bet istabā esmu viena. Man nav ne jausmas, kā es te nokļuvu un kur ir Maiks.
Maiks.
Atceroties to visu, ko darījām, vaigos iecērtas kauns, taču par spīti sliktajai dūšai un sāpēm, es no sirds pasmaidu. Un tad es saprotu, ka man taču ar viņu ir jādzīvo vienā istabā. Kā mēs izturēsimies? Izliksimies, ka nekā nav bijis vai tomēr to visu turpināsim?
Iedomājoties, ka Maiks varētu gulēt man blakus, atkal pieskarties manam augumam, vēderā sāk lidot tauriņi. Es taču neesmu iemīlējusies, vai ne?
Es neesmu.
Es sev apsolīju.
Manas pārdomas iztraucē spalgs telefona zvans. Mamma. Nedomājot iglāk, paceļu.
-Mia! Tev brīvdienās jābrauc mājās! - Viņa bez ievadrunām saka skarbā tonī.
-Ko? Kāpēc? - Es atsaucos, sabozusies, jo cerēju, ka nedēļas nogalē man atkal būs iespēja doties līdzi Maikam.
-Tāpēc, ka pie manis bija Katrīnas vecāki! Meita divas nedēļas neesot rādījusies mājās, un tas ir tikai tavs nopelns. Zinu, ka šī nav telefonsaruna, tāpēc es jau tev pasūtīju biļeti. - Viņa saka, un vēl nekad iepriekš neesmu izjutusi tādu vēsumu no mammas.
-Bet mammu... - Es iepīkstos.
-Tētis tevi sagaidīs lidostā. - Viņa atcērt un tad noliek klausuli.
Katrīna ir atgriezusies? Marks viņu ir atbrīvojis? Kāpēc?
Tas nozīmē, ka viņam plānā ir kaut kas vēl briesmīgāks. Pleci sagumst, un es ļauju asarām ritēt pār vaigiem.
Tā ir ļauna atskārsme, ka viss, kas notika vakar, nebija pa īstam. Mana dzīve taču nevarētu būt tik lieliska, kaut kam vienmēr ir jānotie greizi!
Atkrītu gultā, un ceru, ka tūlīt istabā neienāks Maiks. Es nevēlos, lai viņš redzētu mani šādu.
