Ieskrienu klubā, skaļi aizcirzdama aiz sevis durvis. Telpā valda krēslaina gaisotne, bet es jau redzu, ka te neviena nav. Bārmenis, gados jauns puisis, kurš tīrīja leti, uz mirkli pātrauc iesākto un paskatās uz mani. Ķermenis viscaur trīc gan no dusmām, gan no bezpalīdzības.
-Kaut ko vēlējies? - Viņš apjautājas, bet jautājums līdz manīm nonāk tikai pēc kādas minūtes. Ātrie soļi atbalsojas pret nobružātās grīdas, kur jau nedēļas nogalē pulcēsies studenti, lai nosvinētu kārtējo brīvību no skolas.
-Te nav bijusi tāda meitene? - Sniedzu viņam savu telefonu, kurā redzama Sāras bilde. Bārmenis cītīgi to nopēta, bet tad sniedz man telefonu.
-Kāpēc, lai tāda meitene nāktu te? - Viņš parausta plecus, - Kaut ko gribēsi? - Izskan piedāvājums.
-Kaut ko lētu, bet grādīgu. - Atbildu, pārbaudīdama ierakstu vēlreiz. Nu jau tas ir izdzēsts, it kā nekas nebūtu bijis. It kā es to būtu izfantazējusi. Kamēr viņš lej lielā glāzē dzintarkrāsas šķidrumu, es vēlreiz pārlaižu acis telpai.
Dienasgaismā interjers izskatās pagalam negaumīgs – koši sarkanās sienas un zaļie krēsli nav labs kombinējums. Te smird pēc cigarešu dūmiem, lai gan telpā neviena nav. Tikai es. Un bārmenis.
Viņš pastumj uz manu pusi dzērienu, un es tikai pamāju ar galvu.
-Klau, pēdējās stundas laikā te neviens nav ienācis? - Mēģinu viņu izprašņāt.
-Nezinu, es neskatos pulkstenī. Pāris cilvēku bija, izdzēra pa sulas glāzei un tas viss. - Viņš atbild, bet jūtu, ka tā nav visa patiesība.
-Un vīrietis ap gadiem 40 te nebija rādījies? Visticamāk tērpies melnās drēbēs, tāds creepy tipiņš. - Jautāju.
-Zini, te nāk daudzi melnās drēbēs un katru dienu. Es neskatos viņu sejās tik ļoti, lai noteiktu vecumu, un man tas arī neinteresē. - Viņš parausta plecus.
-Labi. Cik no manis? - Norādu uz glāzi.
-Lai iet uz mana rēķina. Izskaties pārāk satraukta. Tev viss labi? Varbūt izsaukt ātros?! - Pusisis piedāvājas, bet tad telpā ienāk vēl kāds. Durvis aizcērtas, un es saraujos.
Nespēju pagriezties, lai paskatītos uz nācēju, jo man ir nelabas aizdomas, ka tas ir viņš. Ideāls slazds, kurā mani notvert kā tādu peli. Te nebūs, kur izmukt un varbūt bārmenis sadarbojas ar viņu.
Galva noreibst, bet īstajā brīdī manu muguru atbalsta kāda rokas. Pār ķermeni atkal izskrien drebuļi, un es jau gribu teikt, lai cilvēks bāra otrā pusē man palīdz, bet tad es ieraugu Džordža seju, un esmu gatava no prieka apraudāties.
-Mia, tev viss labi? - Viņš skatās man virsū un neko nesaprot.
-Viss ir lieliski. - Sarkastiski atbildu un pieceļos, lai dotos prom, - Paldies. - Pateicos bārmenim vienā malkā izdzerdama glāzes saturu. Tas bija lēts alus ar pretīgu pēcgaršu, tādēļ jau arī uzsauca man! Džentlemnis atradies.
Palūkojoties pulkstenī, secinu, ka ir pārāk agrs. Kojās man nav, ko darīt, un es negribu tur viena sēdēt un prātot par to, ka es atkal tieku muļķota. Nolemju iet uz bibliotēku un izlikties, ka mācos kopā ar citiem studentiem.
Jau eju universitātes virzienā, bet Džordžs mani veikli panāk un nostājas priekšā ceļam.
-Ne tik strauji, jaunā dāma. - Viņš svinigi saka, - Kāpēc neesam lekcijā? - Vai viņš būtu mans tēvs?
-Tādēļ, ka man ir labākas lietas, ko darīt. - Atbildu, sabozusies, lai gan priecājos par viņa klātbūtni. Tā es jūtos drošāk. Te noteikti ir Marks, tup krūmos un gaida izdevību, kad pielavīties no mugurpuses. Tādu izdevību es viņam netaisos sniegt.
-Kādas? - Viņš neliekas mierā.
Paeju viņam garām, tomēr puisis nolemj nepadoties. Toreiz es taču pietiekami skaidri izteicos, ka nevēlos attiecības ne tagad, ne nākotnē. Tas būtu pārlieku sarežģīti un nogurdinoši.
Viņš seko man līdzi bibliotēkā, kurā valda kapu klusums. Visi ir iegrimuši grāmatās vai datoros, ik pa laikam paklabinot klaviatūru.
Dodos pie grāmatu plaukta, kas atrodas vistālāk no bibliotekāres un ieeju slejā, kur rindojas grāmatas par noziedzīgiem nodarījumiem un slepkavībām.
-Tev nu gan ir noskaņojums. -Džordžs mani ķircina, bet šoreiz prāts nenesas uz jokiem.
Apsēžos, atspiežot muguru pret plauktu un noliecu galvu. Man gribas raudāt, bet acis šķiet tik sausas kā Sahāras tuksnesis.
-Tev viss labi? Es negribēju tevi aizvainot, piedod... - Viņa roka pieskaras manam plecam. Es ļauju tai tur palikt. Tā ir labāk. Man gribas mesties viņa apskāvienos, tomēr es sevi savaldu.
Kad es paceļu galvu, Džordžs atkāpjas. Es laikam izskatos šausmīgi biedējoši. Skumjas ir nomainījušas neizmērojamas dusmas un atriebe. Es gribu, lai tas sasodītais Marks justos tā, kā es visus šos gadus. Lai viņš būtu viens, bezpalīdzīgs un glabātu noslēpumu, kurš pamazām saēd iekšas un dvēseli.
Gribu, lai viņš naktīs nevarētu aizmigt, nemitīgo murgu vajāts. Lai viņš būtu tāds kā es – eksistējoša būtne, kurai nevar būt mērķu un sapņu, jo kāds to nemitīgi uzrauga.
-Es gribu viņu nogalināt. - Vārdi izskan biedējoši klusām un pārliecinoši. Džordžs tikai raugās manī platām acīm un nedaudz pavērtu muti, bet šī vēlme mani ir pārņēmusi tik spēcīgi, ka man gribas savu plānu īstenot jau tagad.
-Es gribu, lai viņš jūtas tāpat kā es, sasodītais maitasgabals! - Un tad asaras izlaužas no manām acīm un sāk strauji ritēt pāri vaigiem. Džordžs mani apskauj, bet es dauzu pa viņa krūtīm ar dūrēm no visa spēka. Viņš neiebilst, - Vai tā ir tik neiespējama vēlme?! Es gribu viņu nogalināt, un es to izdarīšu! - Pārliecinoši čukstu cauri asarām.
Puisis neko neatbild, tikai mierinoši glāsta manu muguru. Es zinu, viņš domā, ka esmu jukusi, un dažkārt man pašai gribas tam ticēt.
