MIA #255

Jūtos tā, kā tāds izmeklētājs, kuram jāatšķetina ļoti piņķerīga lieta, zinot tikai dažus faktus. Fonā runā kāds pasniedzējs ap gadiem 30 par literatūras klasiķu nozīmīgumu mūsdienu literatūrā. Par laimi, tā ir vieslekcija, un tādēļ es to laižu gar ausīm.

Esmu nolīdusi auditorijas pašās beigās un iegrimusi datrorā, izliekoties, ka visu cītīgi piefiksēju. Īstenībā mani vēl aizvien neliek mierā doma par to, kurš man rakstīja no Sāras profila. Protams, tas varētu būt Marks, bet es to nevarētu zināt. Kā gan viņš uzlauztu meitas profilu, piespiežot pateikt paroles un draudot? Tas skan ticami, tomēr ir taču vēl simtiem variantu, piemēram, kāda viņas draudzene, uzmācīgs žurnālists vai...vai...skauģis. Jebkurš.

Uzklikšķinu uz viņas bildēm, tās ir novērtētas ar vairākiem tūkstošiem "patīk". Nenoliedzami viņa bija ļoti skaista un talantīga meitene, kuras mūžs aprāvās nepelnīti ātri.
Arī draugu kontā teju sasniedz 10'000. Viss šķiet tik īsts, tomēr pēdējais ieraksts bijis trīs mēnešiem. Izskatās, ka profils tiešām ir uzlauzts...

Nolemju ierakstīt meitenes vārdu meklētājā, un tur izlec informācija par viņas fotosesijām un grandiozo šovu, kas jūnijā norisināsies Milānā. Jau ziņas ievadā ir minēts Sāras vārds ar piebildi, ka viņa būs viena no galvenajiem viesmāksliniekiem. Sāra prezentēšot sava zīmola līniju, kā arī pati startēs kā modele.

Cenšos iebraukt uzrakstītajā, bet nekādīgi nesanāk. Vai mediji ir jukuši, vai arī Stenliji nav tos informējuši par meitenes pašnāvību?! Turpinu lasīt un atklāju vēl kādu visnotaļ savādu faktu – Sāra pirms mēneša nolēmusi apceļot pasauli. Trīs mēnešu garumā viņa plāno apceļot visu Āfrikas kontinentu, lai sniegtu palīdzību trūkumcietējiem.

«Mana dzīves misija vienmēr ir bijusi palīdzība. Palīdzība tiem, kam tās trūkst visvairāk. Esmu kļuvusi par veiksmīgu modeli, laidusi klajā sava zīmola apģērbus un tagad, kad esmu saņēmusi tik daudz, vēlos to atdot citiem. Es gribu, lai pasaule būtu laimīgākā vieta visā Visumā ikvienam no mums. Pasaule sākas no mums katra,» uzsver Sāra, kura plāno ceļojumā doties no šī gada janvāra.

Tas nav iespējams! Tas nevar būt! Manu augumu sāk kratīt drebuļi, un es uzsitu pa galdu tik spēcīgi ar kāju, ka visi uzreiz skatās uz mani. Pasniedzējs nedaudz apklust un velta man pārmetošu skatienu, it kā teiktu: "Ja tu neklausies, tad vismaz netraucē!"

Man ir šausmīgi karsti un galva griežas, jūtu, kā kaklā kāpj nelabums, tādēļ ātri paķeru datoru, ielieku to somā un metos ārā no auditorijas, neko nepasaidrojot. Zinu, ka pēc tam man nāksies to visu paskaidrot, bet pagaidām man ir vajadzīgs tikai svaigs gaiss.
Mazliet nomierinos tikai tad, kad esmu jau ārā. Par spīti tam, ka pūš vējš un saule nav no sildošākajām, es jūtos labi. Sakarsušie vaigi tiek glāstīti ar vēja pieskārienu, tomēr, lai kā es nevēlētos, man jāatver dators.

Uzceļu to uz kājām un turpinu meklēt faktus, kas pierādītu, ka es atkal esmu uzķērusies. Izvelku telefonu un uzrakstu Dženijai. Viņai noteikti patiks šie jaunumi!
-Hallo. - Draudzene miegaini atmurkšķ, kaut gan ir jau krietni pāri pusdienlaikam.
-Kur tu esi? - Es jautāju, jo vakarnakt viņas nebija mūsu istabā.
-Pie Enrikes. A kas? - Viņa atbild, un es dzirdu gultu nobrakšķam. Pat negribu iztēloties, ko viņi tur ir darījuši.

-Es uzzināju kaut ko fenomenālu! Tu būsi gar zemi! - Patīkams satraukums pārņem ķermeni. Es gribu ātrāk izstāstīt.
-Klau, Mia, darām tā, ka tu man pastāstīti to visu vēlāk, ok? Man šausmīgi nāk miegs un sāp galva... - Dženija vāri novelk, un es uzreiz sagumstu.
-Tu būsi vēlāk istabā? - Mana balss vairs nav tik enerģiska.
-Tad jau redzēs. Sazināsimies! - Viņa cenšas būt optimistiska, taču itin nemaz nesanāk. Iemetu telefonu rokās un sajūtos pagalam muļķīgi.

Es cerēju, ka vismaz uz 10 minūtēm viņa spēs atsvabināties no sava Enrikes un uzklausīt mani. Mēs jau vairākas dienas neesam runājušas, jo viņai nekad nav laika. Vienmēr ir tikai tas sasodītais itālis!
Agrāk Dženija bija pavisam cits cilvēks, bet laikam jau tā ir – tiklīdz atrodi kādu, kurā iemīlies, mainies tu pats arī līdzi. Stulbums kaut kāds! Labi, ka man šitas nedraud.
Pievēršos Sārai, taču vairāk neko neatrodu. Zinu, ka viņa ir itkā Āfrikā un "veic kādu labu darbu".
Galvā restaurēju visus notikumu gaitu:

Sanāk, ka Elēna man meloja, ka meita ir nonāvējusies, viņa ir ļoti laba aktrise, ka tik ticami spēja notēlot sāpināto māti, vai arī es esmu naiva meitenīte. Bet kā tad ar to vēstuli?
Vai viņa speciāli to pati uzrakstīja, tad tur nolika un zināja, ka es ielauzīšos meitas istabā. Varbūt tāpēc tur bija bildes, nevis lejasstāvā, lai Elēna meitu neaizmirstu.
-Sasodītā muļķe! - Es iesaucos, aizcirzdama datora ekrānu tik stipri, ka tā eņģes nočīkst.
Viņi abi mani ir aptinuši ap pirkstu, tikai, kāpēc? Kāpēc viņi gribēja, lai es noticu, ka Sāra ir mirusi? Vienkārši. Lai es neokšķerētu viņu pagātnē un nelīstu dzīvē.

Tā tad Marks un Elēna sadarbojas, viņi strādā kā komanda, kura ir tendēta pret mani.
Vienīgi Marks nezina, kā es izskatos. Ja man būtu kapučjaka un saulesbrilles, viņš noteikti mani neatpazītu, arī pēc Elēnas raksturojuma nē. Pasmaidu, ka vismaz tas man ir izdevies. Arī es beidzot aptinu viņu ap pirkstu.

Telefons ievibrējas, un es jau domāju, ka Dženija ir pārdomājusi, bet nē. Ekrānā parādās facebook.com jaunums.
Pirksti sastingst gaisā, pirms vēl uzspiežu uz ekrāna. Galvā joņo simtiem domu, bet es tikai truli blenžu telefonā līdz tas izdziest un tajā parādās mans pārbiedētais atspulgs.
Sāra Stenlija tikko "iečekojusies" klubiņā, kas atrodas pārdesmit metrus no vietas, kur es sēžu.
Uzlieku somu uz pleciem un pieceļos. Es varu bēgt, ko kājas nes, bet varu arī tūlīt turp doties un visu noskaidrot.

Ievelku plaušās maksimāli daudz svaigā gaisa un eju. Ja nu tā patiešām ir Sāra, un šī ir mana vienīgā iespēja...