Lai paskaidrotu, kādēļ man un Naidželam nevarēja būt kopīgas nākotnes, man vajadzēja atgriezties divus gadus senā pagātnē.
Visa atslēga bija 1862. gada vasara. Tolaik biju 21 gadu veca un mitinājos vienā no Anglijas grāfistēm kopā ar savu tēvu un trim brāļiem. Mana dzimtā pilsēta izcēlās ar to, ka teju visi tās iedzīvotāji ļoti labi pārzināja mītus un leģendas par dažādām maģiskām būtnēm. Baumoja, ka dažas no tām bija mitinājušas arī mūsu pilsētā un vietējiem iedzīvotājiem bija nācies pret tām cīnīties. Tādēļ bērnībā pirms gulētiešanas klausījos ne tikai pasakas, bet arī leģendas un teikas. Biju jaunākais bērns un vienīgā meita ģimenē. Mana mamma bija mirusi, kad es vēl biju pavisam maza un lielāko daļu mūža biju pavadījusi vīriešu sabiedrībā. Es sekoju līdzi jaunumiem biržā kopā ar savu tēvu, spēlēju paslēpes kopā ar brāļiem un viņa draugiem un jau kopš agras bērnības augu daudz brīvākā vidē nekā daudzas manas vienaudzes. Tomēr es nebiju puiciska – tēvs, raizēdamies, ka es izaugšu par pašpuiku, lika man mācīties rokdarbus un klavierspēli. Man pašai patika darboties dārzā. Mums gan bija dārznieks, taču dārzā viens stūrītis bija atvēlēts man un to kopu tikai es pati. Mīlestības un uzmanības ielenkta, es nespēju iedomāties, ka dzīve var būt arī savādāka.
Man bija vēl viens iemesls būt laimīgai – un šī iemesla vārds bija Džeks. Viņa ģimene bija pārvākusies uz šejieni pirms trim gadiem. Lai iepazītos ar kaimiņiem, viņi sarīkoja viesības un tieši tur mēs pirmoreiz satikāmies. Jau toreiz sapratu, ka uzlūkoju viņu ne tā kā citus puišus. Mūsu ģimenes sadraudzējās un mēs ik pa laikam ielūdzām viņus pie sevis ciemos, savukārt viņi – mūs. Ar laiku manā un Džeka starpā radās jūtas un nu jau gadu mēs bijām kopā. Pāris reižu mēs bijām runājuši par kāzām, bet tās nebija nekādas nopietnās sarunas. Mans tēvs pārāk nesteidzās ar manis izprecināšanu un arī Džeka ģimene to nedarīja – precēti nebija arī viņa brāļi un 22 gadus vecais Džeks bija jaunākais dēls ģimenē.
Todien biju aizgājusi apciemot kādu paziņu. Viņai bija iepatikušās dažas no manā dārzā augošajām puķēm un es teicu, ka varu izveidot priekš viņas kādu pušķi. Biju atdevusi puķes un tagad devos mājās. Grasījos atvērt dārza vārtiņus, kad izdzirdu sev aiz muguras kaimiņienes balsi.
- Sveika, Lukrēcij!
- Sveika, Nensij! – es teicu, pagriezdamās pret viņu.
- Gribēju tikai pajautāt, vai tava ģimene dosies uz viesībām Ebisu mājā? Jūs esat vieni no viņu tuvākajiem draugiem.
Izbrīnīta paskatījos viņā. Man nebija ne jausmas, ka Džeka ģimene kaut ko rīko.
- Man tā ir pirmā dzirdēšana. Kad ir viesības?
- Tiešām? Savādi... Viesības būs šopiektdien. Tas nebūs nekas liels, viņi vienkārši atzīmēs to, ka viņu dēls precas.
- Kurš no dēliem? Vai vecākais?
- Nē, jaunākais – Džeks.
Pēkšņi sajutu, ka man sāk trūkt elpas.
- Džeks precas?
- Jā, ar kādu dižciltīgu meiteni no kaimiņu grāfistes. Viņu ģimenes ir seni draugi.
Man uz pieres izspiedās auksti sviedri, ceļi saļodzījās un nācās atspiesties pret vārtiņiem. Jutos tā, it kā kāds man būtu iemetis pa krūtīm ar akmeni. Dzirdētais izklausījās pēc ļauna joka.
Pēc brīža es nedaudz atguvos un, aizmirsusi par Nensijas klātbūtni, skriešus metos uz Džeka mājas pusi. Nensija man kaut ko sauca pakaļ, taču es tam nepievērsu uzmanību.
Manā prātā mudžēja neskaitāmas domas. Cerēju, ka Nensija bija kaut ko sajaukusi un precas nevis Džeks, bet gan kāds no viņa vecākajiem brāļiem. Džeks nevarēja precēties, viņš taču bija kopā ar mani!
Kad ieskrēju pagalmā, pamanīju kādu nākam pa celiņu. Tas bija Džeks. Viņš apstājās un uzmeta man pārsteigtu skatienu.
- Lukrēcij, kas noticis?
- Džek, vai tā ir taisnība? Tu precies? – to sakot, es neapzināti saķēru viņa rokas.
- Jā.
- Bet... kā? Tu taču esi kopā ar mani!
- Piedod Lukrēcij... Tu esi brīnišķīga meitene, bet tāda ir abu ģimeņu griba. Mana un Kornēlijas ģimene ir seni draugi un mūsu dzimtas jau gadiem ir apspriedušas iespēju saradoties. Izvēle krita uz mani. Man ir pienākums pret manu ģimeni. Mūsu starpā viss ir beidzies.
Viņš raudzījās man tieši acīs, taču man nelikās, ka tajās būtu manāma īpaša nožēla. Arī viņa balss skanēja dīvaini vienaldzīgi.
Mēģināju nomierināties pirms atgriezos mājās, taču man neizdevās apmānīt tēvu. Viņš tūdaļ jautāja, kas noticis. Nācās viņam visu izstāstīt.
- Man nebija ne jausmas, ka jūsu starpā viss ir tik nopietni.
- Ko tad tu domāji?
- Nu, to pašu ko visi citi – ka jūsu starpā vienkārši ir simpātijas...
Dzirdētais tēvam nelika mieru. Nākamajā dienā, nospriedis, ka esmu jau nedaudz atguvusies, viņš piedāvāja doties pie Džeka vecākiem un aprunāties ar viņiem.
- Lukrēcij, man žēl, ka tā sanāca. Es saprotu, ka tev pret Džeku bija romantiskas jūtas un mums droši vien būtu vajadzējis pateikt agrāk, ka viņš ir apsolīts, bet...
- Viņš ir apsolīts? – es iesaucos.
- Jā, viņi ar Kornēliju tika apsolīti viens otram septiņpadsmit gadu vecumā.
Sirdī iedūra. Elpot kļuva pavisam smagi. Es ieslīgu tādā kā pusnemaņā. Attēls izplūda, savukārt balsis saplūda kopā nesaprotamā skaņā.
Apsolīti! Apsolīti viens otram kopš septiņpadsmit gadu vecuma! Un neviens nebija uzskatījis par nepieciešamu man to pateikt! Nekad, ne ar pušplēstu vārdu Džeks nebija pieminējis Kornēliju vai viņas ģimeni. Atcerējos daudzās reizes, kad kopā ar Džeku bijām pastaigājušies dārzā, devušies izjādē, atcerējos ciemošanos viņa mājā. Es sēdēju viesistabā un Džeks savā apburošajā balsī deklamēja dzeju. Atcerējos balli, kurā viņš bija mans pavadonis, to, cik lielisks dejotājs viņš bija un cik viegli mēs slīdējām pāri zālei dejas solī. Atcerējos mūsu pirmo skūpstu ābeļdārzā. Atcerējos arī reizi, kad viņš man atzinās mīlestībā. Bijām devušies izjādē uz kādu pļavu. Mēs gulējām zālē, mana galva atdusējās uz viņa krūtīm un viņš virpināja pirkstos manus matus.
- Lukrēcij, tu esi neparasta meitene. Un tieši tas man tevī patīk. Es tevi mīlu.
- Es nekad neesmu tev atzinies mīlestībā, par ko tu runā?
Atmiņā atausa aina. Viņš palūkojās manī tik skaidru skatienu, ka es sāku domāt, ka jūku prātā.
- Es nekad neesmu bijis ar tevi tajā pļavā. Man tiešām žēl, ka tu ar mani tā aizrāvies. Ja es būtu to zinājis, nekad nebūtu ļāvis tev man tā pieķerties. Man tiešām žēl, ka tu jūties sāpināta manis dēļ, bet es precos. Esmu saderināts jau vairākus gadus.
Tā bija mūsu pēdējā saruna. Vienā mirklī izrādījās, ka manas un Džeka attiecības bija manas meitenīgās fantāzijas avots un mūsu starpā nekad nav bijis vairāk par draudzību un nevainīgu skūpstu uz pieres.
- Lukrēcij, tu man biji kā māsa. Man tiešām žēl, ka tu padomāji ko citu...
Viņš vēlreiz paraudzījās manī ar to pašu nevainīgo skatienu, tad pagriezās un devās prom.
Tā lūk. No sākuma viņš teica, ka tāda reiz bijusi ģimenes griba un viņš nevarēja tai pretoties. Pēc tam es uzzināju, ka vienošanās par Džeka un Kornēlijas laulībām bija noslēgta pirms pieciem gadiem. Un vēl pēc tam Džeks jau man teju vai zvērēja, ka mīlējis mani tikai kā māsu un nebija domājis, ka es pret viņu biju jutusi ko vairāk.
Atmiņas kā asas stikla lauskas dūrās manā sirdī un man likās, ka asiņoju. Piegāju pie spoguļa, taču nekādu asins pēdu, protams, nebija. Redzēju tikai savu bālo, izmocīto seju.
Tēvs nostājās manā pusē. Džeka ģimenes paskaidrojumi viņu neapmierināja. Mūsu ģimenes, kuras vēl nesen vienoja tuva draudzība, nu bija kļuvušas par ienaidniekiem.
Nodevība bija tā, kas mani lēnām saēda. No sākuma es vienkārši biju bāla un klusa, pēc tam pārstāju ievērot apkārt notiekošo un pilnībā noslēdzos. Varēju stundām ilgi stāvēt pie loga, neko neredzošām acīm raugoties laukā. Apetītes tikpat kā nebija.
Drīz vien es arvien vairāk laika sāku pavadīt gultā. Vēl pēc kāda laika vairs necēlos no tās vispār. Zuda laika izjūta. Reiz palūkojos laukā pa logu un ieraudzīju, ka koki jau ir gluži kaili. Kad pēdējo reizi biju skatījusies laukā pa logu, koku lapas tik tikko bija sākušas krāsoties sarkanas.
Melis! Kāds gan viņš bija izrādījies melis! Trīs gadus viņš bija bijis man līdzās, no tiem gadu – kā mans mīļotais un man bija licies, ka es Džeku pazīstu. Beigās izrādījās, ka es viņu nepazīstu nemaz.
Apātiju nomainīja drudzis. Man šķita, ka degu. Pēdējais, ko atceros – es pamodos savā gultā. Man trūka gaisa, istabā bija neciešami karsts un apkārt skanēja balsis. Es redzēju kalpones, ārstu, savus brāļus, tēvu... Un tad es ieslīgu nemaņā.
Kad pamodos, visapkārt bija tumšs un kluss. Nevarēju saprast, kur es atrodos. Es nebiju savā istabā un pat ne savā mājā. Gaiss bija dīvaini sasmacis un mitrs. Nākamajā brīdī es jau atrados dārzā. Joprojām neko nesaprotot, devos uz savu māju. Galva bija pilna ar jautājumiem, uz kuriem nevarēju rast atbildi. Kādēļ es atrados ārpus mājas? Kā es nokļuvu ārā? Pēkšņi es nodrebēju. Es atcerējos, kas vēl atradās mūsu dārzā. Kapliča. Mūsu ģimenes kapliča. Ko gan es tur darīju? Un... man rokās nebija atslēgu. Kā es tajā iekļuvu? Un kā izkļuvu no tās?
Mājas durvis nebija aizslēgtas. Arī tas likās dīvaini – tik vēlā stundā tās parasti vienmēr bija ciet. Varbūt es pati biju atstājusi tās vaļā, kad izgāju ārā dārzā? Bet... kas gan man bija meklējams ārā?
Viesistabā dega gaisma. Devos uz turieni un uzmanīgi pavēru vaļā durvis. Pie kamīna sēdēja mans tēvs. Viņš bija tik dziļi iegrimis domās, ka no sākuma nemaz nepamanīja manu klātbūtni.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka viņš vairs nav viens. Tēvs pagrieza galvu uz manu pusi un mūsu skatieni sastapās. Viņš nemaz nelikās pārsteigts, mani ieraugot. Mani pārņēma ļauna priekšnojauta.
- Es tevi jau gaidīju, - viņš teica skumju pilnām acīm.
Tālākā saruna bija smaga. Lai mani sagatavotu, viņš pastāstīja kādu leģendu, kuru biju dzirdējusi jau bērnībā. Pirms vairāk kā gadsimta mūsu pilsētā bija nomiris kāds jauns vīrietis. Viņa līgava aizbēga ar citu un viņš nomira no bēdām. Neilgu laiku pēc viņa nāves apkaimē sāka notikt dīvainas lietas: vispirms vietējie pa naktīm pamanīja klīstam apkārt kādu dīvainu radījumu, pēc tam sāka pazust cilvēki.Vietējie nodomāja, ka tas ir kāds meža zvērs un devās to nomedīt, taču tas, ko viņi atklāja, bija prātam neaptverami – radījums izrādījās nesen mirušais vīrietis. Viņš bija uzcēlies no miroņiem un kļuvis par vampīru – būtni, kura pārtiek no cilvēku asinīm. Viņu bija pieķēruši brīdī, kad viņš dzēra kāda nolaupīta cilvēka asinis. Apstulbušie iedzīvotāji metušies viņam virsū un nogalinājuši.
Nekad nebiju ticējusi šim stāstam, taču tagad sapratu, kādēļ tēvs man to atkal izstāstīja. Leģenda bija patiesa. Un tā bija atkārtojusies. Šoreiz ar mani.
Tēvs mani pārāk mīlēja, lai ļautu atkārtoties arī leģendas otrajai daļai. Viņš bija nolēmis ļaut man iet.
- Lukrēcij, tev nekavējoties jādodas prom. Visu tavas slimības laiku ļaudis mēļoja, ka tad, ja tu nomirsi, tas var notikt vēlreiz. Mēs centāmies slēpt tavas slimības patieso iemeslu un visiem pateicām, ka tu nomiri no plaušu karsoņa.
Tēvs bija sagatavojis man zirgu un jaunas drēbes. Šķiet, tās piederēja vienam no maniem brāļiem.
- Tā tu izskatīsies neuzkrītošāk, - viņš teica.
Tēvs iedeva man arī krietnu naudas summu – daļu no tās, kura man būtu pienākusies mantojumā.
- Dodies prom pēc iespējas tālāk no šejienes un nekad neatgriezies. Tas būtu pārāk bīstami.
Mēs apskāvāmies, tad es uzlēcu zirga mugurā un aizauļoju novembra tumsā.
Pirmo laiku es pavadīju, pārdomājot savu likteni. Kļūšana par vampīru pamazām mani mainīja. No vecās Lukrēcijas pāri nepalika gandrīz nekas. Viņas vietā radās ciniska un auksta būtne, kura nolēma pieņemt to dzīvi, kura tagad bija dota un izbaudīt to, cik vien iespējams.
Pēc vientulībā pavadīta gada sapratu, ka man nepieciešamas kādas pārmaiņas. Es nomainīju vārdu un pamazām sāku meklēt sev sabiedrību.
Doma par to, ka Naidžels drīz aizies no manas dzīves nomāca mani. Viņš bija ienesis manā dzīvē vieglumu un prieku, kura man pietrūka. Līdz brīdim, kad viņu sastapu, nebiju ievērojusi, cik daudz emociju man patiesībā pietrūkst. Tomēr mūsu šķiršanās bija nenovēršama. Cilvēki un vampīri nevarēja būt kopā.
Naidžels turpināja pie manis iegriezties un es turpināju sev atkārtot, ka tas tā nevar turpināties. Pēdējā laikā biju izturējusies pret viņu vēsi un devu mājienus, ka būtu labāk, ja mēs vairs nesatiktos. Liku uzsvaru uz to, ka tas ir manis, ne viņa dēļ.
- Lukrēcij, tu domā, ka es neesmu ievērojis ar tevi saistītās dīvainības? Tu bieži piemini savu ģimeni, taču neviena no viņiem nav Anglijā; tu dzīvo lielā mājā, bet tev nav neviena kalpotāja; tevi gandrīz nekad nevar satikt uz ielas dienasgaismā. Izskatās, ka tu no kaut kā slēptos. Tu dzīvo tā, it kā glabātu kādu tumšu noslēpumu un es nespēju saprast, kāds tas ir. Taču varu tev teikt – lai arī kas tas būtu, tu vari man to atklāt, - viņš pēkšņi ierunājās.
Tas bija negaidīti. Naidžels bija izrādījies apķērīgāks nekā es domāju.
- Un... ir vēl pāris ar tevi saistītas lietas. Tu nejūti nogurumu, viesībās gandrīz nekad neko neēd un nedzer, tava āda vienmēr paliek auksta, arī sēžot kamīna priekšā. Tavas acis ir kā bezdibenis un tajās parādās tik dīvainas izteiksmes, ka es nespēju tās izprast. Brīžam man liekas, ka tu neesi cilvēks, bet gan kāda būtne cilvēka veidolā.
Tikai tad, kad viņš bija beidzis runāt, sapratu, ka visu šo laiku biju viņā klausījusies aizturētu elpu. Naidžels bija ievērojis pārsteidzoši daudz. Ja viņa zināšanas būtu plašākas, viņš nešaubīgi būtu uzminējis manu noslēpumu. Tagad bija pilnīgi skaidrs, ka viņš mani mīl. Tikai iemīlējies cilvēks ir tik vērīgs, pamanot lietas, kuras citi palaiž garām, pat diendienā tiekoties.
Citā situācijā es droši vien būtu samelojusi, bet tagad...
Es stāvēju ar muguru pret viņu, taču mans skatiens bija vērsts iesāņus un man šķita, ka mana balss skan no tālienes. Es it kā redzēju visu acu priekšā un vienkārši atstāstīju viņam redzēto. Es izstāstīju par mīlestību pret Džeku, viņa nodevību, savu slimību, baumām, kuras to pavadīja, un nāvi.
- Es gulēju slimības gultā un jutu, ka mani spēki pamazām dziest. Es ieslīgu bezsamaņā. Nākamais, ko atceros – es pamodos. Apkārt bija tumšs un mitrs. Man nebija ne jausmas, kur es atrodos. Tikko es vēl biju savā istabā, kur man apkārt bija kalpones, kurējās kamīns un dega sveces, bet tagad es biju kādā aukstā un tumšā vietā. Mēģināju saklausīt kaut ko sev apkārt un pirksti atdūrās pret tādu kā vāku – vēsu un gludu, it kā no marmora. Nākamajā brīdī es jau stāvēju kājās un neizpratnē lūkojos uz kādu sarkofāgu. Es atrados kapličā. Neatceros, kā izkļuvu no tās. Šķiet, vienkārši izgāju cauri durvīm un nokļuvu dārzā. Dārzu es pazinu – tas bija dārzs aiz manas mājas. Ārā lija. Mans apjukums ar katru brīdi tikai pieauga. Skriešus devos uz savu māju un atradu tēvu sēžam viesistabā. Viņš mani gaidīja. No viņa es uzzināju, ka trīs dienas iepriekš biju nomirusi un apglabāta. Tātad leģenda bija patiesa. Tieši tādēļ manu slimību un tās iemeslus centās slēpt.
Tēvs man paskaidroja, ka manis pašas labā man tūlīt pat jādodas prom, pirms kāds nav mani pamanījis. Viņam būtu vajadzējis mani aizturēt, jo viņš zināja, kāds liktenis mani sagaida, taču viņš mani pārāk mīlēja, lai liktu man mirt vēlreiz. Tādēļ viņš iedeva man zirgu un prāvu naudas summu un ļāva bēgt. Tā izbeidzās mana cilvēka dzīve.
Es pagriezos un tagad mans skatiens bija pievērsts Naidželam. Es lūkojos viņam tieši sejā un gaidīju, kā viņš reaģēs. Tagad, pēc visa, ko biju viņam izstāstījusi, es saprastu jebkādu reakciju – bailes, šausmas, vēlmi mani iznīcināt. Es nedusmotos uz Naidželu, ja viņš mestos prom, lai paziņotu visiem, ka viņu vidū ir vampīrs un atgrieztos kopā ar cilvēku baru, lai mani nogalinātu. Mani tas nebiedēja. Es tāpat pamanītos aizbēgt. Es tikai cerēju, ka Naidžela jūtas pret mani būs zudušas. Taču viņa acīs nebija ne baiļu, ne naida. Gluži otrādi – skatiens bija pilns žēluma un līdzjūtības. Viņš manī redzēja nevis vampīru, bet gan to Lukrēciju, kura bija pratusi mīlēt tik patiesi un dziļi, ka nomira no bēdām, kad tika pievilta.
Sapratu, ka ar savu atzīšanos esmu visu padarījusi tikai vēl sliktāku. Tā vietā, lai no manis novērstos, Naidžels bija iemīlējis mani vēl vairāk.
Man būtu vajadzējis rīkoties jau tad. Tomēr, tā vietā, lai spertu soli atpakaļ, es spēru soli uz priekšu. Bija skaidrs, ka mēs nevaram būt kopā, bet tad es nodomāju - tas taču nenozīmēja, ka jāšķiras nekavējoties.
Es atkal atmaigu pret Naidželu. Es pat sāku nēsāt cimdus, lai viņs nejustu manu roku ledaino pieskārienu.
Kādu vakaru mēs pastaigājāmies manā dārzā.
- Vai tev nav bail, ka es varētu tevi sakost?
- Nē.
- Tad labi, jo es nemaz negrasos to darīt.
Man nepatika tas, ko ieraudzīju viņa skatienā. Es spēji apstājos un stingri noteicu:
- Ja tu esi par to domājis, tad nekavējoties izmet šo domu no galvas! Es tevi nepārvērtīšu! Tev nav ne jausmas, ko patiesībā nozīmē būt vampīram!
Daudz netrūka un laikam būtu sākusi spļaut liesmas. Mani pārņēma spēcīgas dusmas, ka viņš labprātīgi apsvēra domu atteikties no dzīves.
Mans apmetnis noplīvoja un Naidželam nācās skriet, lai mani panāktu. Biju aizmirsusi, cik ātri spēju kustēties. Protams, viņš teica, ka esmu viņu ne tā sapratusi un atvainojās par šo pārpratumu. Man gribējās ticēt, ka viņš patiešām tā domāja.
Esot cilvēku sabiedrībā zināju, ka viņi jūt aukstumu, bet, atrodoties savās mājās, biju jau paspējusi to aizmirst. Atcerējos to tikai tad, kad Naidžels pieklājīgi pajautāja, vai mēs nevarētu doties iekšā mājā.
- Vai, piedod... – es samulsu. Man joprojām ļoti patika uzturēties brīvā dabā un kopā ar Naidželu mēs daudz laika pavadījām, dodoties izjādēs vai staigājot pa manu dārzu. Tas, ka kalendārs rādīja decembri, man netraucēja. Pat spelgonī varēju uzturēties ārā, ģērbusies plānā kreklā. Apmetni nēsāju tikai izskata pēc. – Tu laikam esi galīgi nosalis. Iesim iekšā.
Brīdi vēlāk mēs jau sēdējām manā viesistabā. Naidžels sildījās pie kamīna. Es pastiepu viņam konjaka glāzi.
- Ņem.
Viņš pārsteigts paskatījās uz dzēriena glāzi manā rokā, pirms to paņemt.
- Man likās, ka tu nedrīksti lietot ne ēdienus, ne dzērienus. Ko tavās mājās dara konjaks?
- Tas domāts ciemiņiem. Starp citu, ir atšķirība starp „nedrīkst” un „nevar”. Viesībās es tomēr kaut ko ēdu un dzeru. Būtu pārāk aizdomīgi, ja neviens nekad nebūtu mani redzējis to darām. Parastā pārtika man vienkārši rada kaut ko līdzīgu vēdergraizēm. Alkohols - pat nelielos daudzumos - savukārt rada spēcīgas paģiras.
Es apsēdos viņam pretī otrā krēslā, vienīgi atvirzījos tālāk no kamīna. Aukstumu es nejutu, toties karstumu gan.
- Tu teici, ka nejūti aukstumu, bet tavās mājās vienmēr ir izkurināts kamīns...
- Es nevaru nekurināt – telpās kļūs mitrs, parādīsies pelējums un sienās var rasties plaisas. Turklāt, nav patīkami sēdēt mitrā krēslā un lasīt iepelējušas grāmatas, kurām lapas salipušas kopā. – Es pasmaidīju. - Ko vēl tu vēlies par mani uzzināt?
- Kāpēc tu vienmēr nēsā vīriešu drēbes?
- Labojums – tās ir drēbes, kuras nēsā vīrieši, bet tās visas ir šūtas pēc pasūtījuma īpaši man. Man patīk mans kostīms un... tā ir arī daudz ērtāk. Atšķirībā no daudzām citām, es neesmu ar mieru ciest skaistuma vārdā.
Dienu vēlāk biju devusies uz kādām viesībām. Mēs sēdējām pie kamīna un pārspriedām jaunākās tenkas. Līdz ar vēl dziļākas tumsas iestāšanos, sarunas sāka virzīties mistikas virzienā un tālāk jau tika runāts par dažādām dīvainām parādībām un notikumiem. Tur nebija nekā ievērības cienīga, līdz...
- Vai esat kaut ko dzirdējuši par asinssūcējiem?
- Valdības vai citiem? - kāds noteica un iesmējās. Viņam pievienojās arī pārējie.
Runātājs nosodoši papurināja galvu un pieliecās tuvāk. Šoreiz viņš runāja pieklusinātā balsī.
- Nē, es to domāju nopietni. Vai esat ko dzirdējuši par šiem tā saucamajiem... vampīriem? – Viņš ievilka elpu un uzmeta visiem bailīgu skatienu.
Es viņiem daudz ko varētu pastāstīt, nodomāju pie sevis un pasmīnēju. Protams, es negrasījos to darīt.
- Patiesībā jā, - ierunājās viens no vīriešiem, kurš stāvēja pie kamīna.
Visu skatieni pievērsās viņam. Izbaudot sev pievērsto uzmanību, viņš ieturēja pauzi un tikai tad turpināja.
- Nesen dzirdēju šādu stāstu – Suseksas grāfistē vietējie iedzīvotāji uzlauzuši kādu kapliču. Viņiem bijušas aizdomas, ka mirušais būtu varējis kļūt par vampīru.
Sievietes noelsās.
- Sīkāk, pastāstiet sīkāk! – kāda vecāka kundze pieprasīja. Viņiem bija gluži vienalga, kādus stāstus klausīties, galvenais, lai tie būtu aizraujoši.
- Un, kas notika tālāk? – piebalsoja kāds no vīriešiem.
Runātājs pasmaidīja.
- Es labāk izstāstīšu visu kā bija. Pirms dažiem gadiem tur nomirusi kāda meitene. Viņa bija iemīlējusies kādā puisī, bet viņš meiteni pametis citas dēļ. Meitene ļoti cietusi un no bēdām nomirusi. Lai gan viņas slimība tika slēpta, ciemā paklīdušas runas, ka nabaga meitene pēc nāves varot pārvērsties vampīrā – tā reizēm notiekot ar priekšlaicīgā nāvē mirušajiem. Reiz ciemā kas tāds jau bija gadījies. Tādēļ bija nepieciešams nodrošināties, iedurot mirušajai sirdī mietu, ieliekot zārkā ķiplokus un tamlīdzīgi. Ģimene kategoriski pret to iebilda, sakot, ka neļaus tā izrīkoties ar nelaimīgo meiteni. Viņu apglabāja dzimtas kapličā, kuras apsargāja.
- Kāds bija šīs meitenes vārds?
- Lūsija Vestmorlenda.
Es saspringu. Šķiet, satraukums pavīdēja arī manā sejā. Plaukstas iekrampējās krēsla roku balstos. Daudz netrūka un es būtu pārvērtusi tos skaidās. Lūsija Vestmorlenda bija ne viena cita kā es, pilnā vārdā Lūsija Lukrēcija Vestmorlenda. Draugi un tuvinieki mani sauca par Lukrēciju, vārdu „Lūsija” izmantoja tikai dokumentos un oficiālos gadījumos.
- Un tālāk.
Mana sirds turpināja satraukti sisties. Ja kādam būs izdevies atvērt zārku, ģimenes noslēpums tiktu atklāts!
Stāstītājs turpināja bezrūpīgā tonī:
- Nāksies jūs apbēdināt. Zārkā atradās tas, kas reiz bijusi mis Vestmorlenda.
Visi izdvesa vilšanos pilnu nopūtu, bet es pilnībā zaudēju mieru. Zārks nebija tukšs! Kā gan tas bija iespējams? Tie nevarēja būt mani kauli – es taču nebiju gars, bet gan ķermeniska būtne. Kas gulēja manā zārkā? Vai tiešām mana ģimene būtu kādu nogalinājusi, lai noslēptu notikušo? Nē, tas nevarēja būt, es sev teicu, viņi nekad tā nerīkotos. Es mēģināju apslāpēt šo domu, taču prāts izrādījās bezspēcīgs – man bija jādodas atpakaļ uz mājām noskaidrot, kas noticis.
Sveša balss atsauca mani atpakaļ realitātē.
- Mis Lokvuda, ko jūs par to domājat? Vai iespējams bēdāties par mīļotā nodevību tik stipri, ka jāmirst?
Man nācās krietni saņemties, lai notēlotu bezrūpību.
- Ja jau jūs man to jautājat, tad nepazīstat sievietes prātu. Mēs esam jūtīgas būtnes un ir lietas, kuras varam uztvert saasināti.
- Vai jūs varat iedomāties šādu situāciju savā dzīvē?
- Kādēļ jūs man to jautājat? Pareizi, es taču esmu vienīgā neprecētā sieviete šajā kompānijā... Nē, nevaru. Es tomēr esmu diezgan egoistiska un nemaz neprotu mīlēt tā, lai varētu tā pārdzīvot nodevību.
- Tad jau labi. Nabaga mis Lūsija...
Pārejie piekrītoši pamāja.
- Jā, nabaga Lūsija...
Izdzirdējusi ziņu par sava kapa uzlaušanu es nespēju rast mieru. Man vajadzēja satikt tēvu. Es apzinājos, cik tas ir bīstami, taču neredzēju citu ceļu. Es uzlēcu zirga mugurā un devos atpakaļ uz savu dzimto pilsētu, ar aprēķinu, lai sasniegtu to vēlu vakarā.
Kristīne Čeirāne (c) 2009
Nobeigums - 05.12.
