Priekšvārds. Tā kā Spokos diezgan labi uzņēma "Paralēlo pasauli", nolēmu publicēt vienu no saviem agrākajiem stāstiem - tie, kuriem patika PP varētu patikt arī šis. Apjoma dēļ (14 lapas) sadalīju stāstu 3 daļās, jo agrāk ik pa laikam saņēmu sūdzības, ka mani stāsti ir interesanti, bet pārāk gari. Starp citu, "Lukrēcija" nav mīlasstāsts, kā lasītājiem nereti liekas. Tas ir stāsts par to, kā dzīve vienā mirklī var mainīties un kā ar to tikt galā.
Paskatījos laukā pa logu, lai redzētu, vai viņš patiešām ir devies prom. Tumšais siluets lēni attālinājās un sasniedza vārtus. Viņš brīdi pakavējās pie tiem, šķiet, uzmezdams vēl pēdējo skatienu mājai. Redzot viņu aizejam, atrāvos no loga un aši aizsoļoju līdz istabas vidum. Tad es apstājos un, saķērusi ar rokām galvu, domāju kā rīkoties tālāk. Gribēju sakravāt somas un doties prom tūlīt pat, taču apzinājos, ka tas izraisītu aizdomas. Bija jānogaida vismaz līdz nākamajam vakaram. Grasījos doties uz Edinburgu, kur pirms kāda laika biju iegādājusies nekustamo īpašumu. Laikam nojautu, ka man tas noderēs.
Spilgti apgaismotā istaba un sprakšķošais viesistabas kamīns dīvaini kontrastēja ar saltumu, kurš valdīja manī un āra terasi, kurā pirms mirkļa vēl biju bijusi kopā ar viņu.
Man vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt, tādēļ nolēmu sakravāt svarīgākās mantas. Burtiski iebrāzos savā guļamistabā un nometu uz gultas ceļojumu somu. Diemžēl tas nodarbināja tikai manas rokas. Prātu atkal un atkal urdīja doma – kādēļ es pieļāvu, ka viss nonāk tik tālu?
Naidželu es satiku kādās viesībās. Nezinu, kurš bija atbildīgais par to rīkošanu, taču viņš pilnīgi noteikti nebija nodevies šim uzdevumam ar visu sirdi un dvēseli. Jutos garlaikota un nolēmu apskatīties, kas notiek citās zālēs. Apgaismojuma dēļ māja grima pustumsā un cilvēku ēnas slīdēja no telpas uz telpu. Devos cauri vienai no hallēm, kad pamanīju priekšā kādu siluetu. Viņš bija atspiedies pret durvju stenderi. Poza liecināja, ka viņš labprātāk dotos no šejienes prom. Grasījos paiet garām, kad pēkšņi viņš mani uzrunāja:
- Vai arī jūs meklējat, kā sevi nodarbināt?
- Uz to pusi. Skatos, kur te kaut kas notiek.
- Šīs nav pārāk aizraujošas viesības, vai ne?
Iestājās neliela pauze.
- Vai jūs kādu gaidāt?
- Jā, savu tanti, - viņš nopūtās. – Viņa ir ieradusies Londonā un gribēja iziet sabiedrībā. Vecāki uzdeva man viņu pavadīt.
Viņš nopūtās vēlreiz un izklausījās it kā viņam uz pleciem būtu uzkrauta smaga nasta.
- Un jūs piekritāt?
- Es cenšos būt labs dēls, - viņš pasmaidīja.
- Ļaujiet minēt – vispirms viņa jūs vazāja aiz rokas, stādot visiem priekšā kā labu precību partiju, bet pēc tam ieraudzīja paziņas un galīgi par jums aizmirsa? Un tagad viņa droši vien šaudās apkārt ar šampanieša glāzi rokā?
- Kā jūs uzminējāt? – Viņš iesmējās un atskanēja brīnišķīgi, sirsnīgi smiekli.
- Cilvēku uzvedību reizēm ir tik viegli paredzēt...
- Vai esat atnākusi šurp viena?
- Jā, es vienmēr ierodos viena.
- Es taču neiepazīstināju ar sevi... Atvainojiet... Naidžels Grenevils.
- Lukrēcija Lokvuda.
Pēkšņi pa visu halli atskanēja skaļš sauciens:
- Lukrēcij! Es tā cerēju, ka tu būsi šeit!
Man pretī piesteidzās Dereks, viens no maniem daudzajiem Londonas paziņām. Viņš mani apskāva un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
- Nē, nudien, dažās labās bērēs ir bijis jautrāk nekā šajās tā saucamajās viesībās. Vai nāksi pie mums? Ja nevaram šeit rast izklaidi, nāksies vien to radīt pašiem.
- Protams.
Es atvadījos no Naidžela.
- Man tagad jāiet. Bija patīkami ar jums iepazīties.
- Abpusēji. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
- Es tāpat. Uz redzēšanos.
Divas dienas vēlāk es grozījos spoguļa priekšā, pārliecinoties, vai izskatos gana labi vakara pasākumam. Kā parasti, izskatījos satriecoši. Zaļo acu skatiens varēja sajaukt prātu ikvienam, kurš vērās tajās pārāk ilgi – tas bija tik dziļš un spēcīgs, ka likās spējam ielauzties dvēselē un ieraudzīt cilvēku slēptākās domas un tumšākos noslēpumus. Grieķiem vai kaukāza tautām raksturīgais deguns padarīja manu izskatu vēl neparastāku. Nespēju iedomāties, no kā biju to mantojusi, jo manas ģimenes rados vismaz pēdējās piecās paaudzēs bija tikai angļi. Droši vien piemiņa no senseniem senčiem. Garie, tumši brūnie mati bija sakārtoti stingrā mezglā. Man galvā bija cilindrs. Baltā blūze cieši piegulēja augumam. Tā lieliski piestāvēja melnajām biksēm un vestei. Kājās man bija gari, melni zābaki. Nu jau kādu laiku vairs nenēsāju kleitas – 19. gadsimtā tā bija liela uzdrīkstēšanās. No sākuma mans izskats cilvēkos radīja nosodījumu un neizpratni, bet ar laiku viņi pierada. Arī agrāk izskata ziņā biju atšķīrusies no pārējām meitenēm – biju piecas pēdas astoņas collas* gara, kas tajā laikā bija diezgan liels retums.
Es ierados ballē. Durvis aiz manis vēl nebija aizvērušās, kad ieraudzīju pūlī pazīstamu seju. Arī Naidžels mani pamanīja un pienāca klāt.
- Atkal jau sastādāt kompāniju tantei? – Mana balss skanēja saprotoši un tajā jautās līdzjūtības pieskaņa.
- Jā. Par laimi, viņa negrasās palikt Londonā pārāk ilgi.
Viņš pameta skatienu apkārt.
- Ak, tur jau viņa ir. Un nepacietīgi man māj... Man tagad jāiet. Cerams, mēs vēlāk satiksimies?
Tikko viņš bija aizgājis, pie manis pienāca kāds lords un aicināja pievienoties viņu kompānijai. Kā parasti – kad vajadzēja dzīvu diskusiju, aicināja mani. Pēdējā laikā man pietika ienākt pa durvīm, kad cilvēki jau cīnījās par to, kuram tajā vakarā būs iespēja baudīt manu sabiedrību.
– Tovakar mums tā arī neizdevās satikties, - man pie auss atskanēja patīkams baritons.
Jau atkal es un Naidžels atradāmies vienās un tajās pašās viesībās. Es tobrīd atrados kamīnzālē kopā ar dažiem cilvēkiem no Londonas augstākajām aprindām.
- Tā gan. Nezinu kā jums, bet man vakars pagāja vienā mirklī.
- Es pārsvarā cenšos izvairīties no viesībām, taču... – ar tik tikko manāmu kustību viņš pameta skatienu sāņus. – Ko lai dara, radi paliek radi.
- Tieši tādēļ jau mums ir ģimene – mēs kaut ko darām viņu labā un vēlāk varam prasīt pretī to pašu.
- Varbūt iziesim ārā? Gribu nedaudz atpūsties no tā, ka tante mani nemitīgi stāda priekšā teju visām neprecētajām meitenēm ballē...
Mēs izgājām laukā. Rudeni drīzumā grasījās nomainīt ziema, taču laiks vēl bija patīkami silts.
Lai gan es un Naidžels tikpat kā nepazinām viens otru, saruna ritēja tik raiti, it kā mēs būtu divi draugi, kas satikušies pēc ilgas neredzēšanās. Man nebija ne jausmas, cik ilgi mēs līkumojām pa dārza taciņām, kad pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens:
- Naidžel, Naidžel! Vai tu te esi?
Viņš nopūtās.
- Tā ir mana tante. Šķiet, laiks viņu vest mājās.
- Nu ko, neko nevar darīt. Paldies par patīkamo vakaru.
- Arī jums paldies.
Naidžels saņēma manu roku, pacēla to pie savām lūpām un noskūpstīja.
- Ceru jūs drīzumā satikt atkal.
- Es tāpat.
Man patika Naidžela sabiedrība. Jutos kā atradusi patiesu draugu. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka sāku ielūgt viņu pie sevis mājās. Kad Naidžela tante aizbrauca no pilsētas un viņš pārstāja apmeklēt balles, tas bija gandrīz vienīgais veids kā viņu satikt.
- Naidžel, gribēju tev ko piedāvāt... Parasti es to nedaru, jo puiši man atsaka...
Palūkojos uz viņa seju un iesmējos. Tajā bija sajaucies mulsums un ziņkāre.
- Vai tu paukosies ar mani? Man ļoti patīk to darīt, taču citas meitenes ir šausmās, jau izdzirdot vien par to, savukārt puiši atsaka, jo baidās mani savainot.
- Nu... nezinu... Un jau nu es patiešām tevi savainoju?
- Neuztraucies. Es trenējos paukošanā kopš bērnības. Kopā ar saviem brāļiem. Un man nav ne reizi nekas nav noticis.
- Ar brāļiem? Kādēļ tu neprasi to viņiem?
Šeit man nācās likt lietā parastos melus.
- Viņi vairs nedzīvo Anglijā. Viens no viņiem ir ārsts, otrs jūrnieks, trešais aizbrauca līdzi kādam biologam pētīt augus kaut kur Rumānijā.
Naidžels šaubījās.
- Nu lūdzu... Mēs taču esam draugi... Es apsolu, ka man nekas nenotiks. Tas mani ļoti iepriecinātu.
Paskatījos viņā lielām, lūdzošām acīm. Mans acu skatiens piepeši bija kļuvis tik mīļš, ka viņš nespēja tam pretoties.
- Nu... labi.
Protams, man nekas nenotika. No sākuma Naidžels bija piesardzīgs un paukojās krietni sliktāk nekā patiesībā prata, taču pēc brīža viņš saprata, ka sastapis spēcīgu pretinieku un cīņa izvērtās aizraujoša. Es neļāvu viņam apzināti zaudēt un negrasījos zaudēt pati, tādēļ rezultāts bija neizšķirts.
- Paldies, ka piekriti. Sen tā nebiju izklaidējusies, - es teicu un pārbraucu ar roku pār pieri, izliekoties, ka noslauku sviedrus. Negribēju, lai Naidžels pamana, ka pēc stundu ilgas paukošanās mana āda ir tikpat sausa un vēsa kā parasti.
- Jā... kaut ko tādu es negaidīju. Kurš tevi iemācīja tā paukoties?
- Vidējais brālis. Mēs varējām trenēties stundām.
- Es ceru, ka tu aprobežosies tikai ar šo un nepiedāvāsi man, piemēram, duelēšanos.
- Neuztraucies, to nu gan es nedarīšu. Kaut gan, es šauju tīri labi. Ko tikai visu nesamācās, dzīvojot kopā ar vīriešiem....
Uzaugusi kopā ar trim brāļiem un viņu draugiem, biju pieradusi pie puišu sabiedrības un pilnīgi brīvi varēju ar viņiem pļāpāt, rīkot sacensības šķēršļu pārvarēšanā zirga mugurā, spēlēt sunīšus vai tiesāt viņu skriešanās sacensības simts jardu* distancē. Viņi mani bija uztvēruši kā savējo un tādēļ man nebija ne jausmas, ka dažreiz draudzība pāraug citās, dziļākās jūtās. Protams, biju savā dzīvē saņēmusi daudzus uzmanības apliecinājumus, bet tie nekad nenāca no vīriešiem, ar kuriem mani saistīja draudzība. Tādēļ arī nepamanīju, ka Naidžela jūtas pret mani pārvēršas. Šī atklāsme nāca pēkšņi. Mēs sēdējām terasē manā dārzā un par kaut ko runājām. Viņš paskatījās uz mani un mūsu skatieni sastapās. Ieraudzīju tajās pazīstamo izteiksmi, kāda bija tiem puišiem, kuri izrādīja man uzmanību. Iekšēji es salēcos, taču cerēju, ka ārēji tas nav manāms. Ja būtu zinājusi, ka tā sanāks, nemaz nebūtu sākusi ar viņu runāt.
Tovakar, kad Naidžels aizgāja, sapratu, ka mums jāšķiras. Citas iespējas nebija. Taču tūlīt pēc tam manam prātam cauri izskrēja vēl viena doma – es nevēlējos, lai tas notiktu.
* 5 pēdas 8 collas ir 1.74 - 1.75 m
* 100 jardi ir aptuveni 91 metrs
Kristīne Čeirāne (c) 2009
Turpinājums - 04.12.
