***
Nellijas skatapunkts.
Sāpes bija nepanesamas. Es nekad nebiju jutusi ko tādu. Nē, tās nebija fiziskas sāpes. Mans mazulītis..... mana mazulīša vairs nebija. Mana dzīve bija sabrukusi. Es nezinu kā paskaidrošu Ādamam... Asaras lija pār maniem vaigiem. Likās, ka tās nekad nepāries.Pie manis bija pāris vīriešu. Nevienu nepazinu, bet visi kā viens sargāja mani. Viņi mani izglāba un steigšus atveda uz slimnīcu. Kāpēc viņi mani atveda? Es labāk vēlētos nomirt... Manī vairs nebija dzīvībiņa, ko Ādams jau pirmajās dienās, kad uzzināja par iespējamību, bija iemīlējis. Pie manis pienāca vīrietis.
- Kā jūtaties? – vīrieša balss bija maiga. Viņa acīs redzēju nožēlu. It kā viņš būtu pie visa vainīgs...
- Un kā izskatās? – noprasīju. Mana balss bija aizsmakusi. Vīrietis nopūtās.
- Es zvanīšu jūsu draugam. – vīrietis apsēdās man blakus un izvilka telefonu.
- Nē... – nočukstēju. Vīrietis saprotoši paskatījās uz mani.
- Problēma neatrisināsies ja jūs neizrunāsities. Un vienmēr ir otrā reize. – vīrietis ielūkojās dziļi manās acīs.
- Es nespēju... – jutu, ka asaras sāk plūst ar jaunu spēku.
- Jūs neko nezaudēsiet, ja mēgināsiet. Es zinu, ka viņš sapratīs. Galu galā, viņš jūs tik ļoti mīl... Viņš zvanīja man, kaut gan jau vairākus gadus esam ienaidnieki, un sabrēca uz mani. Viņš to darīja jūsu dēļ. – vīrietis joprojām lūkojās manās acīs.
- Jūs mani nolaupījāt? - šokā izdvesu. Vīrietis nopurināja galvu.
- Nē. Es pat nezināju, ka jūs esat sagūstīta. Es savu mūžu neko tādu nepieļautu, ja zinātu. – vīrietis nokaunēdamies nolaida skatienu. – Manis dēļ jūs zaudējāt bērniņu. Man vajadzēja uzmanīgāk pieskatīt dažus indivīdus. – viņa acīs bija asaras. Pirmo reizi redzēju, ka kāds no mafijas izrāda emocijas. – Es nemūžam nespēšu sev to piedot. – vīrietis atkal nolaida skatienu. Es aizgriezu galvu. Vai viņš juta manas sāpes? Kāpēc? Kāpēc viņš izturējās tik maigi? Un kāpēc viņš ir tik līdzīgs manam mīļotajam?
- Zvaniet. – nočukstēju un lēnām aizvēru acis.
***
Ādama skatapunkts.
Laiks ritēja. Zvana nebija. Nemierīgi soļoju pa virtuvi, tracinādams pārējos. Džonatans blenza grīdā, Karls nenovērsa skatienu no telefona, bet Fēlikss sekoja maniem soļiem. Telefons ievibrējās. Visi sarosījāmies. Kā aptracis piesteidzos pie telefona un blenzu ekrānā. Džeimss zvanīja. Kā bija solījis.
- Jā? – pacēlu.
- Mēs viņus atradām. – Džeimsa balss bija dīvaina. Mani māca nelāga priekšnojauta.
- Kur? Viņām viss labi? – bēru vārdus kā pupas.
- Meitenei un viņas mātei viss ir kārtībā, bet... – viņš apklusa.
- Netracini mani. – ierūcu klausulē un sažņaudzu to.
- Jaunā sieviete zaudēja mazuli. – Džeimss izstostīja. Kādu mirkli blenzu galdā, negribēdams pieņemt tikko dzirdēto.
- Ko? – pārprasīju, cerēdams, ka pārklausījos.
- Paklausies, viņa ir daudz ko pārcietusi. Viņai vajag mieru. Nebrūc viņai virsū. Viņa nav vainīga. Ja kādu vainot, tad, lūdzu, mani. Man vajadzēja sekot līdzi savu cilvēku darbībai. – tagad viņš bēra vārdus kā pupas.
- Ko tu iedomājies?! – pārtraucu viņu. – Es mīlu to sievieti. Kāpēc, lai es viņai bruktu virsū par dažu cilvēku nelīdzsvaroto psihi?! – iebrēcu klausulē. Valdīja klusums.
- Es tikai gribu teikt, ka tu droši vari braukt pie manis un novākt mani. – viņš noteica. Mana mute ar paukšķi atvērās.
- Nē. – nopurināju galvu. – Lai kāds kretīns tu būtu, es nespēju tev nepateikties par to, ka izglābi viņu. – pieklusināju balsi. – Kur viņa ir pašlaik? – jautāju.
- Centrālajā slimnīcā. Medmāsa viņai injicēja nomierinošas zāles. Viņa ir iemigusi. – viņš noteica. Es pamāju.
- Pēc pāris minūtēm būšu. – noteicu.
- Tad mēs viņu varam atstāt? – viņš atjautāja.
- Nē. – noteicu. – Mums būs jāpārmij pāris vārdi. – strikti noteicu.
- Labi. – viņš noteica un atvienojās. Es pagriezos pret Džonatanu.
- Viņi ir viņas atraduši. – noteicu. Džonatans krampjaini ievilka gaisu. – Brauksi? – jautāju viņam. Viņš pamāja. Atdevu telefonu atpakaļ Karlam un izgāju no mājas. Džonatans man sekoja.
- Kā viņām? – pirmo reizi dažu stundu laikā, viņš ierunājās.
- Digijai un Kristiānai nekas nekaiš. – noteicu un iedarbināju mašīnu.
- Nellija? – Džonatans cieši paskatījās uz mani. Centos ignorēt viņa skatienu.
- Slimnīcā. – noteicu. Jutu, ka manas rokas iekrampējas stūrē. Viņš saprata un novērsa skatienu. Nežēlīgā ātrumā triecos pa pilsētas ieliņām, cenšoties pēc iespējas ātrāk nokļūt centrālajā slimnīcā. Es nespēju izturēt. Man vajadzēja būt viņai blakus. Remdēt viņas sāpes un pusi pievākt sev.
- Sarkanais. – Džonatans nomurmināja, bet es pāršāvos pāri krustojumam un braucu tālāk. Strauji nobremzēju pie slimnīcas un izkāpu no mašīnas. Pametu Džonatanam atslēgas un taisnā ceļā devos iekšā slimnīcā. Tikko iegāju tajā, pamanīju dažus vīriešus, kuri sastājušies mazā lokā, apspriedās. Piegāju pie vienas no māsiņām.
- Atvainojiet, kurā palātā ir Nellija Džounsa? – jautāju. Māsiņa kādu mirkli manī blenza.
- Sieviete ir šoka stāvoklī. Pie viņas apmeklētāji netiek laisti. – viņa strikti noskaldīja.
- Paklausieties, viņa ir mana sieva. Man ir jābūt pie viņas. – nikni noskaldīju.
- Tā uzreiz vajadzēja teikt. – māsiņa noburkšķēja. – Trešais stāvs, trīs simti piektā palāta. – viņa noteica un aizgāja. Ātri devos uz liftu. Kā pa miglu uzbraucu augšā un pārskatīju gaiteni. Nebija iespējams neievērot melni ģērbtos vīriešus pie trīs simti piektās palātas. Devos taisnā ceļā uz turieni. Viņi pakāpās malā un ielaida mani. Palāta bija neomulīgi balta. Pie sienas bija gulta, kurā gulēja mana aizmigusī skaistule. Otrā pusē uz krēsla sēdēja Džeimss. Ievēroju, ka viņš ir šausmīgi līdzīgs man. Bija pagājuši seši gadi, kopš pēdējo reizi redzēju savu vecāko brāli.
- Sveiks, brāl. – viņš noteica. Novērsu skatienu no viņa caururbjošā skatiena. Piegāju pie Nellijas. Viņa bija bāla. Zem acīm stiepās tumši riņķi, bet viņas skaistums nomāca šos trūkumus.
- Cik ilgi viņa guļ? – pievērsu skatienu Džeimsam.
- Kādas piecpadsmit minūtes. – viņš paraustīja plecus. Pievilku krēslu tuvāk gultai. Saņēmu viņas roku savā plaukstā un maigi noskūpstīju to.
- Mums būtu jāparunā. – noteicu un paskatījos uz viņu. Viņš pamāja.
- Bet vispirms... Apsoli man kaut ko. – viņš noteica un piecēlās. Viņš piegāja pie loga, domīgi vērdamies apkārt.
- Ko? – domīgi pavēros viņā. Nellija sakustējās, bet nepamodās. Viņas roka sažņaudza manu.
- Nesāpini viņu. – viņš pagriezās pret mani un izteica stulbākos vārdus pasaulē. Pamāju un paskatījos uz Nelliju.
- Kāpēc tu palīdzēji, kad lūdzu? – jautāju.
- Tu esi mans brālis galu galā. – viņš noteica. Iestājās klusums.
- Paklau, varbūt ir jābeidz? – pārtraucu klusumu.
- Kas tad? – viņš dumji pārjautāja.
- Šī nesaprotamā kauja, par kaut kādu varu, kura nemaz nēeksistē. Asiņu izliešana un divas frontes. – noteicu. Iestājās klusums. – Tā nes tikai ciešanas, kuras neviens nevēlas just. – noteicu un paskatījos uz Nelliju. Viņa izskatījās tik mierīga...
- Miers? – viņš dumji pārvaicāja.
- Jā. – nenovērsu skatienu no Nellijas. Viņa nemierīgi sagrozījās un pievilka manu roku sev pie krūtīm. Iekārtojos ērtāk viņai blakus.
- Miers. – viņš pēkšņi noteica. Es paskatījos uz viņu. – Es pieņemu. Mēs vairs neaiztiksim nevienu jūsu cilvēku, jūs ~ mūsu. – viņš noteica. Es pamāju.
- Pasaki, lai Džonatans piezvana savējiem un pasaka. – noteicu. Viņš pamāja un devās laukā no palātas.
- Paldies. – nomurmināju.
- Vienmēr laipni. – viņš bezrūpīgi atrauca.
