Pirmdienas rīts sākās ar aukstu dušu, ātrām brokastīm un steidzīgu izkļūšanu ārā no mājas. Man galvā bija misija – atrast darbu!
Biju apņēmusies beigt slinkot un vasaras perioda pastrādāt.
Skraidīju par iepirkšanās centru un visiem mazajiem veikaliņiem, prasīju, vai viņiem nevajag papildus darbiniekus. Daudzi man atteica, citi tikai palūkojās uz mani un pasmīkņāja. Es neņēmu tos pierē un laipni atsmaidīju, kad man atteica.
Veikali iepirkšanās centrā beidzās. Nolēmu meklēt kāda lielveikalā.
Skraidīju pa Londonu, aizelsusies. Garāmgājēji uz mani lūkojās ar uzrautām pierēm. Londonieši nemēdza steigties.
Ap četriem, kad biju iedzērusi vienu kafiju Strabucksā un savaldzinājusi puisi, kas sēdēja man pretī pie kafejnīcas galdiņa, es atvadījos no puiša ar sava telefona numura uzrakstīšanu uz salvetes. Puisis man piemiedza ar aci un apsolījās piezvanīt.
Ejot atpakaļ uz savu un Keitas dzīvokli, kas tagad bija tukšs, jo Keita joprojām viesojās pie savas mammas un to bija ieplānojusi darīt līdz nedēļas nogalei, es pamanīju uz tuvākā mazā veikala loga piespraustu paziņojumu, ka tiek meklēti darbinieki.
Ieskrēju veikalā ar degošām acīm un metos klāt pie puiša, kurš strādāja pie kases.
“Labdien, vai Jūs vēl meklējat darbiniekus?” Es vaicāju, lūkodamies puisī ar cerību pilnu izteiksmi. Puisis palūkojās uz mani un samirkšķināja savas zaļās acis.
“Tu esi pārliecināta, ka šis darbs būs tev piemērots?” Puisis jautāja un teikuma galā viņa balss aizlūza. Es iepletu acis pārsteigumā.
Ko viņš no sevis uzdrošinās?
“Es atvainojos, man šķiet, ka es varu strādāt jebkur, kur vēlos. Cik atceros, Lielbritānijā likums par vienlīdzību joprojām ir legāls.”
Puisis izdvesa satrauktas skaņas un sāka purināt savu galvu. “Nē, nē, tu mani pārprati. Es tiešām tā negribēju!”
“Ko tad tu vēlējies man tikko pavēstīt?” Es jautāju un atspiedos pret leti. Puiša izteikums bija mani sakaitinājis.
“Es domāju, ka meitene kā tu vari strādāt kaut kur labāk.”
“Tas ir domāts kā kompliments?” Es vaicāju, uzraujot uz augšu savas uzacis.
Puisis apstiprinoši papurināja galvu un man uzsmaidīja ar kautrīgu smaidiņu.
“Pateicos,” es pieliecos tuvāk, lai izlasītu birku ar puiša vārdu, kas bija viņam piestiprināts. “Ītan.”
“Tātad, tu vēlies strādāt?” Puisis noklepojās sev plaukstā, lai atgrieztu savu balsi, kas bija mazliet aizsmakusi.
“Jā,” es atbildēju ar plašu smaidu, kas lika puisim nobālēt. Labi, laikam šis nebija īpaši komunikabls tipiņš.
“Man ir jāpiezvana veikala īpašniekam. Vari manā vietā te padežūrēt?” Puisis man vaicāja, pieceļoties no krēsla, uz kura viņš sēdēja pie veikala kases.
“Protams, nekādu problēmu.” Es pasmaidīju, kad Ītans nedroši pakratīja galvu un iegāja iekšā telpā, kas atradās aiz kases. Uz telpas durvīm bija uzlīmēts TIKAI PERSONĀLAM.
Es laiski piegāju klāt pie kases un aplūkoju kases podziņas, kas mani uzrunāja ar saukli – ŠEIT IR TAVA NĀKOTNE.
Es paķiķināju pie sevis par savu joku un atspiedos pret kasi. Atskanēja zvaniņš pie durvīm un veikalā ienāca sirma sieviete, kas palūkojās uz mani ar asi nosodošu skatienu.
“Bērni mūsdienās staigā pārāk apspīlētos šortos! Mūsu laikā tā nebija!” Sieviete purpināja un, paņēmusi groziņu, devās iekšā pa vārtiņiem pie veikala sortimenta.
Es noskatījos kā tantiņa rakājas pa tomātu kasti, meklējot labākos tomātus, kas bija tikpat sārti kā vecenītes sarkanā blūzīte.
Uzmanību no tantiņas man novērsa bikstieni man sānos. Es apgriezos apkārt un palūkojos uz ītanu, kurš raudzījās manī ar platu smaidu.
“Tu esi pieņemta. Rīt būs pārrunas ar Hovardu. Iedod man savu telefona numuru.”
Es pateicos zēnam, iedevu savu numuru un ātrā solī devos ārā no veikala.
Dienas apņemšanās – SASODĪTS, SASNIEGTA!
Mājās ieslēdzu savu pašveidoto playlisti no YouTube un aktīvi dejoju pa māju savā apakšveļā pie Džastina Timberleika.
Ap septiņiem ieslēdzu TV un skatījos mīļākā pašmājas seriāla Skins atkārtojumu.
Desmitos visam metu mieru, iegāju siltā dušā, noskaloju visus šīsdienas satraukumus un labā garastāvoklī palasīju Annu Karēņinu pirms iemigšanas. Nākamajā rītā pamodos ap septiņiem ar grāmatu sev līdzās.
Skrēju uz darbu ap deviņiem, kur man bija sarunāta intervija ar topošo bosu. Bosam bija četrdesmit gadu un viņš mīlēja pīpēt. Pat runājos, cigarete atrada savu vietu bosa mutē. Es paklausīgi klausījos viņa teiktajā un parakstīju visus papīrus, ko vīrietis man piedāvāja.
“Tev arī būs jāvalkā forma, tā kā aizmirsti par visām savām greznajām lietiņām!” Viņš sacīja, norādīdams uz manu kaklarotu un zelta riņķīšiem ausīs.
“Es ceru uz patīkamu sadarbību, Lolit.” Pakratīju sava bosa roku un izskrēju ārā no piedūmotā kabineta. Ītans stāvēja pie kases un man uzsmaidīja. Es pamāju puisim ar roku un devos ārā no veikala.
Man bija sarunāta tikšanās ar mammu. Vēlējos viņai paziņot, kur esmu dabūjusi darbu. Uzzinot to, ka tagad strādāju veikalā par kasieri, mamma tikai pavīpsnāja un nogrozīja galvu.
Kā vienmēr, viņai kaut kas nepatika. Taču es biju pieradusi saņemt kritisku reakciju no mammas. Ar priecīgu noskaņojumu pēc pusdienām ar mammu devos mājās, kur satiku Keitu ar noraudātām acīm.
“Lolitiņ,” meitenes balss aizlūza, kad viņa mani pamanīja.
“Kas noticis, Keitiņ?” Es maigā balsī vaicāju, apskaujot raudošo meiteni.
“Esmu stāvoklī.” Meitene nočukstēju un es viņu piespiedu sev tuvāk.
-=-
