Jauna darbadiena ir klāt - un Anitai gaišās stundas aizskrēja kā kaijas lidojums jūras malā. Piektais lekciju "pāris" bija atkal tās "PR attiecības ar klientiem", tā neinteresantākā lekcija visas garās dienas gaitā.
Pasniedzējai Marijai - atkal kājās bija augspapēžu sandales - un Anita notvēra arī pasniedzējas kaismīgo skatienu. Un jau pēc lekcijas Marija sacīja: "Aiziesim līdz upes krastam?" - "Jā, mazu brītīņu, es tikai metelīti paķeršu"...
Pēc nieka pusstundas abas gāja pie strauta, Marija - jau laikus iztēlojās kā "supermodele", uz trotuāra kājas sažmiedza saurā takā un izskatīgi lika viena otrai priekšā un jautri uzsauca:
- Vai neesmu supermodele?
- Esiet gan, tik ne visai pazīstama apkārtnē...- Anitai bija vārds pretī.
- Kā man par tādu gribētos! Prožkektoru gaismas, apkārt liela skaudrība, liela nauda nāk kā par reni.
- Es nu neteikšu, ka tā būs tāda viegla dzīve. Lai kļūtu slavena, nāksies iet cauri lielai konkurencei. Iespējams, kādas apdzīs. Jo daudzām ir bagāti vecāki, kas savas jaunās atvases dzīs cauri ar lielu naudu.
- Jā, man 42 gados tas vecums ir klāt!
- Arī tas nav nekāds vecums, galvenais ir vēlme darīt...
Abas šādi runādamās nonāca pie upītes. Tā Birmingemas nomalē agrīnā rudens dienā aizvien jautri tecēja. Drusku viļņojoties ap akmeņaino krastu.
- Ah, ... - Marijai ieteicās. - Šis ir mans lielais noslēpums.
Un iemērca spic-sandales ūdenī. - Ahhhh., - jau pati pa pusei kunkstot izdvesa. Sandales caur viļņiem kļuva vēl mitrākas un mitrākas. Anita ņēmās fotografēt, ar Mariju jau iepriekš pa ceļam sarunāka, ka pafotografēs. Ja kas jēdzīgs sanāks, tad aizgādās tās bildes uz konkursa lapu.
Anitai bija jautājums: - Kā tad vīrs neko par šo nezina? - Es negribu, lai zinātu. Sāktu domāt, ka neesmu pie pilna prāta. Es negribu, lai arī mani bērni to zinātu. Mam būs kauns, ja ģimenē uzzinās par manu kaislību.
- Ai, ūdens ir vēl tik silts, - un skolotāja nedaudz ar roku vienlaikus it kā nedīšām pieskārās tur, kur tikai sievietes mēdz pieskarties. - Oi, oi, ... un pēc maza brītiņa Marija tā kā atdzisa. Un pie sevis nočukstēja: - Tas bija labi. Un jau skaļāk: - Man šodien pietika, tu jau proti glabāt noslepumus? - Jā. - Tas ir labi.
Pēc kādas stundas studente Anita bija mājās, un uz Marijas slepeno epastu nosūtīja dažas tādas miglainas bildes. Bet bija labi, būs jādomā par kādu perspektīvu.
