Ziediņš arī nākamajā dienā no Latvijas atšāva ziņu: - Esmu uzziedējis!
Anitai gan pēc mācību un darba dienas domas nenesās uz garu pļāpāšanu, tomēr neatsacījās pārmīt epastā kādus vārdus: - Nu kā tad, Ziediņ, iet? Vai neesi pārdomājis. Pirms dienām biji nošļucis.
"- Arī tagad tāds esmu, varbūt man pie jums uz Skotiju pārvākties? Es ar savu mammu pārdomāju, ko tālāk darīt? Saruna vakar bija interesanta...
Izsecinājām vairākas lietas, cilvēkiem vienmēr ir dotas vairākas iespējas jeb dzīves ceļi.
Pirmais: profesionalizēties un visu mūžu tad dzīvot no tās profesijas, iespējams brieduma un pirmspensijas gados aizdzīvosies līdz vērā ņemamai algai. Un tad atlikušos atvēlētos gadus dzīvotu no pensijas.
Otrais: visu laiku strādāt otrajam, mainīt darbavietas un priekšniekus, algas tad būs nelielas vai pat gandrīz nekādas, pensija tādi graši. Nekas nav iestrādāts un nekas nav iegūts. Nekas pasaulei paliekošs nav atstāts. Un aiziešana notiek caur vecuma nabagmāju.
Trešais: tas ir visgrūtākais ceļš iesākumā. Toties pēc tam ir vispirms neliela, kam seko gandrīz sprādzienveida augšupeja. Tas ir tad, ja taisiet savu biznesu. Daudz piedzīvojumu darba procesā, bet tikai viens šis ceļš dod nodrošinājumu dzīves ceļa izskaņā. Kuru izvēlēsies?
Mamma man tā borēja, bet es esmu tāds čīkstošs nelga. Nezinu ko darīt!?"
Ziediņš tā daudz rakstīja, bet Anitai miegs nāca virsū. Ko tas no Latvijas tik daudz muld!
Aizrakstīja Ziediņam atbildi: - Tava Māte ir ļoti gudra, un viņai nav vienalga- ko tu darīsi turpmākā dzīvē. Man liekas, ka ir jāiet tas "trešais ceļš", jo tas vienīgais ved augšup. Un kas ļāuj pacelties mūžā.
Uhh, līdz kādiem vārdiem aizrakstijās. Mūžs! Dzīvība! Dzīve! Māte! Galu galā- ko tad mēs katrs darām te uz Zemes virsas. Laikam atstājam aiz sevis gudru nākamo paaudzi. Bet dažiem ar to gudro paaudzi neveicas... bērni ne šādi tādi. Tad nu kaut kas cits jāatstāj pasaulei! Ziediņam jāatstāj - tas kaut kas cits pasaulē.
Pagaidām Anita turpina skatīties uz jaunu bilžu porciju, kas atnākusi no Latvijas- Santanas lietus sandales!
