Anitai dažās tikko aizgājušās dienās sajuka savā domāšanā... Tikmēr Ziediņš no Latvijas padeva ziņu ar jauniem "Santanas" fotoattēliem.
- Jā, man te mapē vēl daži attēli.
Anitai jau tīri profesionāla interese: - Tiešām Santana vairs nefotografēsies?
- Kā aizbrauca uz Igauniju, tā arī pazuda līdz ar galiem. Tomēr esmu pateicīgs, ka bija modelīte, kura netielējās - bet piekrita darboties. Ne visai bieži tas tā notiek.
- Kas tad traucē?
- Jau iepriekš rakstīju: latvietes ir ļoti rezervētas. Ja piedāvā kaut ko tādu, kas neatgādina sēņošanu vai pusdienas vārīšanu, tad jau "automātiski" sāk skatīties uz mani, kā uz tērētu. Aprunājoties dažā interneta forumā, saņemu visu pretī pēc pilnas programmas.
Esmu pat tādu, kā "topu" sastādījis. Un tas ir:
- kurpītes žēl. Mana atbilde: ja gribas žēlot kurpes, tad labāk tās vispār nepirkt un turpināt staigāt ar basām kājām. Jo, tās nēsājot, arī apaviņi dilst;
- esmu traks un citādi ārstējams;
- kaut ko maskēju, piemēram, neatļautas seksuālas darbības;
- vispār nekā nesaprot.
Liktenis nepārtraukti liek pārbaudījumus. Nezinu ko darīt - turpināt, vai neturpināt. Tas otrais variants ir vieglāks."
Anita raksta: - Jā, ir vieglāk neko nedarīt, taču arī rezultāts nebūs nekāds.
Ziediņš: - Bet mums te Latvijā visi grib šodien 10 eiro, nevis drusku pagaidot - 100 eiro. Tāds tas piegājiens. Labāk makaroni šodien, nekā māja rīt. Nepaliek nekas ko maksāt otrajam.
"Ehh, tāda depresiva domāšana", par to arī Maira no Latvijas rakstīja. "Sēž kā sēņotājas, un gaida - kad kāds kaut ko pienesīs uz paplātes ar zelta maliņu. Kā lai izkustina to sabiedrību".
Un kā no aizmirstības apvāršņa iznirst Mamma ar teicienu: "dari savu darbu, dari savu darbu".
Jādara beidzot savs darbs! - Anita domās čurkstinājās skatoties uz vēl dažām Santanas bildēm.
