Fotogrāfs no Latvijas Ziediņš pēc divām dienām atkal atsūtīja dažas modeles "Santanas" fotogrāfijas. Tādas vienkāršas un panaivas. Ikdienišķas kaut kur Rīgas nostūrī.
Anita vakar aizrakstīja jautājumus: kamdēļ neturpiniet?
Ziedinš nakts atbildē pasacīja:
- Latvijā tam nav nekādas perspektīvas. Publika ir apātiska pret visu jauno. Kas tiek uzskatīts par neizprotamu. Esmu vājais cilvēks. Ja man pasaka, ka nekas te vairāk nav iespējams - tad man tam ir jātic. Bija tādi, kas pie ārsta sūta, jo kaut ko tādu dara tikai nenormālie. Citi stāsta: slimnīcās trūkst sanitāri, bet veikalos pietrūkst kastīšu nēsātāji. Sabiedrībā prasās pēc daudzām darba rokām, visur tā pasaule plīst pa visām vīlēm - tamdēļ vajadzigi lāpītāji. Esmu sevi nolēmis šim pasaules lāpītāju amatam. Nekam citam neesmu derīgs."
Tiktāl Ziediņš, bet Skotijas piekrastē dzīvojošā Anita aizdomājās ciešāk, kā citām reizēm. "Kamdēļ vieni lemti pasaules virzīšanai, bet citi- tās stumšanai. Kamdēļ cilvēki tik nesakarīgi tiek sadalīti?
Tādi daudzi jautājumi maisās pa galvu. Visu laiku mamma dažās iepriekšējās naktīs sapnī atgādina "dari savu darbu". Bet Ziediņš propagandē "pasaule ir jālāpa". Vēlreiz - ir kaut kādas pretrunas.
Kapēc ir pasaulē tādi Gorbačovi, un ir tādi Ziediņi. Laikam tur, ka ir stiprie un ir tādi vājie. Tiesa, vājajiem ir visas iespējas kļūt par stiprajiem. Bet ir tādi stiprie, kas - caur atkarībām- kļūst par vājiem.
Jā, Ziediņš taisās būt par vājo - saskaroties ar pirmajām grūtībiņām - nobīstas un neko neturpina. Viss: un aiziet viņš no aprites.
"Bet, varbūt man jāpierunā", - nodomāja Anita, soļodama vakarā uz mītnes istabu. "Kā gan tāds vīriešu cilvēks var tā nolaisties!? Nenolaidīsies, tas tāds mirkļa vājums".
Santanas bildes vedina domāt - tomēr viss ir iespējams.
